Lībieši vēlajā dzelzs laikmetā (800. – 1200. g.) apdzīvoja Vidzemes R daļu.
Par pirmo drošo avotu, kurā minēti līvi, tiek uzskatīta Krievzemes hronika „Pagājušo laiku stāsts”, kas attiecas uz 11. gs. b. un 12. gs. s. Hronikā minēti zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši, no kuriem katram ir bijusi sava valoda. Taču arheoloģiskie izrakumi sniedz senākas ziņas par lībiešiem.
Vēl pat 13. gs. dzīvoja gar visu Rīgas jūras līci – no Ainažiem līdz Dundagai un vēl tālāk uz dienvidiem. Gar Gauju un Daugavu lībiešu apmetnes sniedzās vēl dziļāk zemes iekšienēlīdz Siguldai un Aizkrauklei.
Pēdējais Vidzemes lībietis Māris Sārums nomira 1859. gadā.
Lībiešus iedala:
• Daugavas lībiešos
• Gaujas (Turaidas) lībiešos
• Metsepones lībiešos (ZR Vidzeme)
• Idumejas lībiešos (Straupe, starp Gaujas un Brasas pieteku)
Vislabāk izpētīti ir Daugavas un Gaujas lībieši. Lībieši dzīvoja lauku apmetnēs, ciemos un pilskalnos. Lībieši dzīvoja viensētu tipa ciemos.
Lībiešiem bija dūmnami – no baļķiem būvētas virtuves ēkas. Šajos dūmnamos grīdas vidū bija vaļējs pavards. Šajā namā veica visus saimnieciskos darbus – alus darīšanu, lopu kaušanu, veļas mazgāšanu u.c. Saimniecības ēkas bija novietotas ap dzīvojamo ēku. Vecajām lībiešu ēkām bija divslīpju ēku jumti. Laivu būvēšanā izmantoja arī piekrastes priedes. Ticības jēdzienu lībiešu valodā izsaka ar vārdu usk.
…