Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta liberālistiem ir Frīdrihs fon Hajeks. Savā darbā “Brīvības konstitūcija, viņš apraksta ideālo, turklāt viņš cenšas arī attēlot to kā to ir iespējams sasniegt un ideālā realizācija nozīmē praksē. Par centrālo tēmu šajā darbā tiek izvirzīts civilizācijas trauslums, Hajeks parāda savu pesimistisko attieksmi pret cilvēka dabu un saprāta lomu cilvēka darbībā. Pēc Hajeka domām, civilizācija ir radusies nevis cilvēku dabas dēļ, bet gan par spīti tai. Cilvēkiem ir ierobežotas saprāta spējas, pēc Hajeka domām, turklāt viņš arī uzskata, ka cilvēkiem piemīt plaša neziņa gan par lietām, gan procesiem. Cilvēks spēj rīkoties racionāli ekonomiskā veidā tikai pateicoties tam, ka ir institūcijas un attiecīgi apstākļi, kas viņam spiež rīkoties racionāli. Hajeka pesimisms ir saistīts ar viņa uzskatu par to, ka cilvēki ir aizskrējuši priekšā savām bioloģiskajām iespējām, jo cilvēka instinkti un emocijas daudz vairāk ir piemērotas mednieku nevis civilizētai dzīvei. Atrodoties mūsdienu pasaules civilizācijās cilvēki nejūtas tā kā tiem vajadzētu justies.
Brīvība ir viens no svarīgākajiem civilizācijas attīstības iznākumiem. Hajeks apgalvo, ka brīvība nav dabiska tiesība, turklāt tā pat nav kaut kas tāds, kas raksturīgs cilvēka dabai. Brīvība pati par sevi ir vērtība, kuru civilizācijas attīstība ir padarījusi iespējamu. Hajeks to definē kā cilvēku stāvokli, kad sabiedrībā cita cilvēka realizēta piespiešana ir samazināta tik daudz, cik vien tas ir iespējams.…
