Leonardo da Vinči bija ļoti talantīgs cilvēks, kura iztēle radīja nepārspējami vitālus un skaistuma apdvestus tēlus. Viņa atklāj, ka ,,glezniecības dievišķā māksla” bijusi tikai daļa no darāmajām nodarbībām, kas viņu aizrāva. Viņš orientējās arī anatomijā, botānikā, tēlniecībā, arhitektūrā, mūzikā, optikā un citās nozarēs. Leonardo bija ģēnijs tas, kas apmulsināja pat ,,pašapzinīgākos prātus”. Leonardo ,,aplūkoja tik smalkas, apbrīnojamas un sarežģītas problēmas, ka viņa rokas, kaut arī ārkārtīgi prasmīgas, nebija spējīgas tās jebkad realizēt”. Tas bija iemesls, kāpēc daudzas viņa gleznas un projekti netika pabeigti un kāpēc daudzas viņa gleznas un projekti netika pabeigti un kāpēc viņa līdzpilsoņi un mākslinieciskie sāncenši bija gatavi stāties rindā procesijā, lai apskatītu brīnumaino ,,kartonu”(pilna apjoma sagataves zīmējums).
Leonardo da Vinči jau savas dzīves laikā bija ne tikai kā viens no talantīgajiem gleznotājiem Itālijā, bet arī kā cilvēks, kas apveltīts ar izcilu prātu. Jau no mazotnes viņam piemita neizsīkstoša enerģija. Viņš līdz pilnībai izkopa zīmēšanas un gleznošanas tehniku, liekot lietā savas zināšanas un bagāto iztēli, mākslinieks izvirzījis vairākas ģeniālas idejas. Viens otrs Leonardo zīmējums stipri atgādina tanku, lidmašīnu, helikopteru, vai vēl kādu citu mašīnu, ko izgudroja 400 gadu pēc viņa nāves.
Leonardo da Viņči dzīve.
1452. gada aprīlī kādā ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas savukārt atrodas 25 km no Florences, jaunai zemniecei Katerīnai piedzima dēliņš, ko sauca par Leonardo. Zēna vārds bija skaists. Zēna tēvs Pjero ne bija precējies ar Katerīnu. Viņš bija bagāts jurists un zemes īpašnieks, Florencē visu cienīts cilvēks. Katerīna apprecējās ar kādu vinčieti, bet Leonardo piecu gadu vecumā pārgāja dzīvot uz tēva māju.
Jaunais Leonardo, iegūstot vispāreju izglītību, parādīja neparastas spējas gleznošanā.
Kad Leonardo bija 15gadu, viņu nosūtīja pie slavenā Florences mākslinieka Andrea del Verrokjo (1435 – 1488) apgūt gleznotāja un tēlnieka profesiju. Kopā ar citiem vienaudžiem Leonardo Verrokjo studijā mācījās zīmēt, gleznot, veidot. Leonardo pat palīdzēja savam skolotājam uzgleznot vienu otru gleznu.
Leonardo bija viens no Verrokjo studijas izcilniekiem.
Leonardo studijā ieguva teicamu profesionālo izglītību. Viņam bija daudz jāzīmē, jāapgūst visi krāsu jaukšanas paņēmieni, gleznošanas, darbs ar tādiem tēlniecības materiāliem kā akmens un bronza. Viņš studēja arī dažādu mehānismu, piemēram, zobratu pārnesumu un sviru darbības principus, kā arī ģeometriju un anatomiju. Pēc sešiem gadiem mācekļa laiks bija beidzies. 1472. gadā Leonardo kļuva par Sv. Lūkas ģildes locekli. Ģildēs bija apvienojušies daudzu profesiju pārstāvju, jo tās aizstāvēja savu locekļu intereses, turklāt piederība ģildei it kā garantēja augstu kvalitāti.
Drīz Leonardo Florencē ierīkoja pats savu studiju. Sasniedzis divdesmit gadu vecumu, viņš bija kļuvis par izskatīgu jaunekli gaišiem, cirtainiem matiem, zilām, mirdzošām acīm Leonardo savai ārienei pievērsa lielu uzmanību.
Viņš mīlēja dzīvniekus, bija teicams jātnieks. Leonardo bija veģitārietis, kas tajā laikā bija neparasta parādība. Mākslinieka popularitāti vairoja viņa lieliskā humora izjūta un mūziķa dotības. Taču tai pašā laikā Leonardo dzīvoja visai vientuļi, visu savu enerģiju veltot tikai darbam. Tā arī viņš palika neprecējies.
Tikko iesācis iekarot stāvokli Florencēs mākslinieku aprindās, Leonardo 1482. gadā nolēma pārcelties uz Milānu. Šo lielo pilsētu Itālijas ziemeļos pārvaldīja jauns Hercogs vārdā Ludoviko Sforca, kura galmā Leonardo bija plašas iespējas attīstīt savus daudzos talantus, - te jaunais mākslinieks vairs nebija tikai gleznotājs, bet arī arhitekts un inženieris.
Milāna nevarēja lepoties ar savu mākslas dzīvi tā kā Florence. Tādēļ Ludoviko Sforca bija sajūsmināts par izdevību no Florences aizvilināt tik ievērojamu jauno mākslinieku kā Leonardo.
…
