Cilvēku rīcība traģiskās situācijās
Cilvēkam ir pazīstami divi traģiskā izpausmes veidi. Viņš
cieš no tā, ka pasaule ir vienaldzīga pret viņu, un
apzinoties paša nespēju šo pasauli mainīt.
Moruā
Tik daudz mirkļu un sajūtu paslīd mums garām. Mēs uz tām neatskatāmies, jo tās ir nevajadzīga, vismaz tā mums šķiet. Mēs nīstam un nicinām, bet par sekām nedomājam, jo tas ir vēl viens mirklis, kas nerada rezultātu, vismaz tā mums atkal šķiet. Traģiska situācija taču arī ir tikai viens vienīgs mirklis, bet kāpēc tad mēs nespējam aiziet neatskatoties? Tāpēc, kad tas skar mūs personīgi un tieši reaģēšana neadekvātā situācijā parāda cik tīri un caurspīdīgi mēs esam!
Bieži vien es pie sevis domāju: „Kura ir tā galēja robeža, kad cilvēka prātu nomaina vājprāts?” Atbildi saņēmu pavisam nesen, izlasot Leldes Stumbres lugu „Liels, spoži sarkans autobuss”. Situācija pavisam ikdienišķa: autobuss, sev nepazīstami pasažieri, kuru vēlme ir nokļūt no punkta A uz punktu B. Tas izklausās tik bezpersoniski! Kas šos vientuļus spēj vienot? Tā ir traģēdija! Pasažiera nāve, jebkuram lika saspringt, mainīt savus plānus. Jebkurš centās iedziļināties šajā šokējošajā mirklī, neviens vairs nespēj loģiski domāt. Ikviens cenšas „mazgāt rokas” nevainībā, kaut gan labi zina, ka slepkava nav. Lugā divpadsmit pieaugušus cilvēkus spēja apmuļķot un raustīt kā lauvu aiz ūsām trīspadsmit gadīgs skuķis. Viņu nespēj apklusināt neviens. Ļoti interesanti bija man aizdomāties, cik ,konfliktā iesaistītie, cilvēki spēj neloģiski domāt, kad viss tiek pavērsts pret viņu. Saspringums kūsāt kūsā, sajūta radās, kad laiks uz brīdi pat apstājies! Bet pēkšņi atgriežas šoferis un saka, ka tas viss tikai joks. Domāju, kad īstajā dzīvē ar tik nopietnām lietām nejoko. Lelde Stumbre uzbur tik nereālisku sajūtu, kas pati tam visam noticēju.
Lelde Stumbre tikai ar nāvi joko, bet Rūdolfs Blaumanis lugā „Pazudušais dēls” runā pavisam nopietni. Dzeršana, parādi, tēva naids ar krodzinieku ir tas, kas Krustiņu dara vāju. Viņš ir padevies vieglai uzdzīvei. Lielā bijība pret tēvu Krustiņu dzen izmisumā, jo bail rādīt lielo parādu. Visam pāri vēl lielā mīlestība pret Ilzi, lai gan šai mīlestībai nākotnes nav. Māte viņu padzen no mājas. Izmisuma situācijā viņš ir gatavs darīt it visu, pat nozagt naudu no tēva, lai atspēlētu savu parādu. Mērķis jau cēls, bet iznākums letāls, Aža viņu pieķer un nošauj. R. Blaumanis sniedz spožu ieskatu cik neadekvāti spēj rīkoties cilvēks izmisuma gadījumā.
Es pati ne reizi neesmu nonākusi tik sarežģītās situācijās, bet domāju, kad man būtu ļoti grūti sevi savaldīt, jo esmu nesavaldīga. Bet es cīnītos, noteikti neapkaunotu sevi sarežģītā situācijā un neielaistos bezmērķīgos konfliktos. Dzīvē es esmu gatava uz visu. Eju ar mērķi – kā es pret citiem, tā citi pret mani!
…
