Lauras tēla raksturojums R.Ezeras romānā "Aka"

1. ezers (migla), ūdens, lietus – klusums, kautrīgums, mazrunība, pārdomas, nomierinošs spēks
Iesaistīt sievieti sarunā Rūdolfam vairs neizdevās - ja smaidu un galvas pamājienu neuzskatīja par atbildēm. Atkal iestājās klusums, ko uzpildīja un nespēja aizpildīt mūzika viņpus ezera un zāles švīkstē­šana zem kājām.
Abi bija noņēmuši jaut­rības maskas. Lietus trokšņaini lija pāri viņiem abiem. – siltākas kļūst
Kopā ar miglu, kas vēl jopro­jām kāpa no ezera, viņu pamazām apņēma dīvainas skumjas, arī bal­tas un rēnas tāpat kā vakara migla.
visu kā pali applūdināja migla
klausīdamās strauta kārdino­šajā urdzēšanā.
2. vējš – aizpūš, mainās
Vējš, likās, vairs nebija tik spēcīgs kā iepriekš, kad viņš brauca kopā ar Lauru, pret vakaru tas pamazām sāka atslābt.
Viņa bija atnākusi šurp ar lielu ticību un apņēmību, taču, gadiem ejot, vējš to pamazītēm izkliedēja un aizpūta kā sausu kāpu smilti, un viņa pagura... vērdamās logā.
Laukā cēlās vējš.
3. spogulis – nākotne, cerības, norādot uz tagadējo nožēlojamo dzīvi, atrodas tikai Lauras istabā
Pretim vērās domīgas, noreibušas acis, seju klāja maigs sārtums, mati plūda abpus tai pāri pleciem, sarkanīgi vizmodami. Laura skatījās pati sevī kā brīnumā, pēkšņi pusbalsī iesmējās.
Līču Laura pie spoguļa negāja, atcerējusies kokaino, nedzīvo izteik­smi, kas pirmīt pārklāja seju kā nelaimes maska, - viņai negribējās to nedz redzēt, nedz atcerēties, vienaldzīgi, kā bija uzvilkusi, viņa atkal kleitu noģērba.…