Latvijas žurnālistika okupāciju laikā

Translēšanas jaunie formāti
Pēc 1956.gada radio kļuva daudz dzīvāks un īstāks. Strikto runāšanas stilu nomainīja parasta tērzēšana jeb ikdienišķāka, brīvāka valoda. Vairs nevajadzēja visu lasīt pēc iepriekšsagatavota scenārija.18 Kaut arī Latvija bija okupēta, un stratēģiju noteica KP totalitārās diktatūras apstākļos, taču radošie strāvojumi no ārzemēm reizēm izlauzās cauri pat „dzelzs priekškaram”. Īpaši radio žanru un formu meklējumu veidā. Viena no iecienītākām programmām Latvijā bija „Mikrofons”, kas tika izveidots vietējiem klausītājiem kā atbildes reakcija uz „ārzemju balsīm” (skanēja reizē ar „Amerikas Balss” ēteru).19

Stagnācijas Periods (1969 – 1986)
Sākot ar 1985. gadu, Latvijā bija vērojams pakāpenisks preses demokratizācijas procesa sākums. Bremzējoša joprojām bija represīvo dienestu mediju uzraudzība, taču izmantojot dažādas sarežģītas žurnālistikas formas bija iespējams pārkāpt KP noteiktās robežās. Tās bija sava veida paslēpes, kurās žurnālisti mēģināja apmānīt cenzorus. Uz stagnācijas perioda beigām šāda „izņirgāšanās” cenzoriem bija apnikusi un viņi vairs neuztvēra savu darbu nopietni. Šajā periodā prese manāmi nemainījās. Jaunu izdevumu veidošana bija ļoti sarežģīta, praktiski neiespējama. Izdevumi bija lētu un plāni, neskatoties uz to cilvēki centās daudz lasīt. Paaugstinoties kontrolei attīstījās arī pagrīdes prese, grāmatas un cita literatūra.
„Paradoksāli, bet mums tomēr ir vajadzīga vecā labā televīzija, avīze un radio, lai vispār kaut ko uzzinātu par to, kas notiek pasaulē ap mums. Joprojām ir nepieciešams brīdis, kad datora pele mierīgi var atpūsties un „kāds cits” (mediji) rūpējas par to, kas mums būtu jāzina un jāpiedzīvo.” (Peter Mayer)
…