Latvijas žurnālistika okupāciju laikā 1940.-1990.

Televīzijas ēra Baltijā aizsākās agrajos 1960 gados. Latvijai pašai sava televīzijas studija bija 1954 gadā, Igaunijai 1955 un Lietuvai 1957 gadā. Igaunijā 1960-1968 gads skaitījās „zelta ēra” televīzijā. Tur darbojās daudzi talantīgi televīzijas žurnālisti, lai gan viņus ierobežoja tehniskas un ideoloģiski šķērsli, viņi spēja likt pamatu tradicionālajai televīzijai.
Stagnācijas periodā žurnālisti iemācījās rakstīt un runāt starp rindiņām, lai gan, piemēram, viņi rakstīja par svarīgām lietām. Tika aizliegts runāt par daudzām lietām, bet žurnālisti izmantoja parodiju. Vēl žurnālisti spēlējās ar cenzūru” paslēpes”, mēģināja piemuļķot cenzorus . Gadiem ejot kad stagnācijas periods tuvojās beigām partijas ideoloģijas sargsuņi un cenzori kļuva nokaitināti un savu darbu vairs neuztvēra nopietni. Tā sākās žurnālistu brīvība uz vārda tiesībām, žurnālisti kļuva nozīmīgi sabiedrības acīs. Avīzes kļuva lētākas un cilvēki sāka tās vairāk lasīt.
Prese vienmēr bijusi viena no grūtāk paļaujamiem spēkiem, kā arī ierocis, ar ko cīnīties pret okupāciju uzspiestajiem principiem, tā arī Baltijas valstu okupāciju laikos, tas bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas palīdzēja atgūt neatkarību un atgūt cilvēkiem ticību savai nācijai un brīvībai. Žurnālisti spēja radīt cilvēkos sabiedrisko domu par brīvību, lai gan jāsaka, ka šīs avīzes skaitījās pagrīdes. Protams, tika izdotas arī grāmatas Tās nebija legāli atzītas un ja kādu no pagrīdes žurnālistiem pieķēra viņu sodīja.
Universitātēs sāka pasniegt tādu profesiju kā žurnālistika, socioloģija. Stagnācijas periods tuvojās beigām, Tātad tuvojās beigām arī varenā PSRS pastāvēšana.
…