Pirms daudziem gadu tūkstošiem Zemes ziemeļu puslodē ļoti plašus apgabalus klāja milzīgi ledāji. Zem ledus atradās arī Latvijas teritorija. Pamazām kļuva siltāks, ledāji sāka kust un pirms 13-14 tūkstošiem gadu mūsu zeme atbrīvojās no ledus. Tomēr klimats tolaik bija ļoti skarbs (tāds kā tagadējos tundras apgabalos). Šādos apstākļos auga tikai ķērpji, sūnas, polārie kārkli un pundurbērzi. Izveidojoties augu valstij ieradās arī dzīvnieki –ziemeļbrieži, vilki, lapsas, lūši. Pagāja vēl daži gadu tūkstoši. Kļuva arvien siltāks. Polāro augu valsti nomainīja bērzu audzes, tām sekoja priežu meži. Turpinoties klimata izmaiņām, veidojās alkšņu, lazdu, ošu, liepu, ozolu un citu lapu koku audzes. Kā pēdējās Latvijā ieviesās egles, visu mūsu dzimteni tolaik klāja lieli, biezi meži. Tajos mitinājās lāči, aļņi, brieži, mežacūkas, stirnas, zaķi un citi dzīvnieki, arī varenākie meža iemītnieki sumbri un tauri. Daudz bija dažādu putnu. Baltijas jūra pēc vairākkārtējām izmaiņām ieguva savu tagadējo apveidu. Ledājiem kūstot veidojās arī upes un ezeri. Ūdeņi bija bagāti ar zivīm un ūdensputniem. Tā vairāku gadu tūkstošu laikā, pakāpeniski mainoties, dabas apstākļi Latvijas teritorijā izveidojās tādi kā šodien.
1.Cilvēka ienākšana Latvijas teritorijā un ”tumšmatainā mednieka laiks”
Kā liecina arheoloģiskie izrakumi pirmie cilvēki Latvijas teritorijā parādījās 9gt.p.m.ē. Tie bija agrā akmens laikmeta beigu posma mednieki, kuri sekodami ziemeļbriežu bariem, no Eiropas D- daļas ieradās Baltijas jūras krastos. Latvijā atklāta tikai viena šo pirmatnējo mednieku apmetne Daugavas labajā krastā, Laukskolā pie Salaspils. No 9gt. beigām līdz 4gt.vidum p.m.ē. Latvijas teritorijā bija vidējais akmens laikmets. Tā liecinieki: akmens un kaula cirvji, šķēpu un bultu uzgaļi, harpūnas un makšķerāķi atrasti seno mednieku un zvejnieku apmetņu vietās Osā (Balvu rajonā pie Piestiņas upes) un Zvejniekos ( pie Burtnieku ezera). …
