Senākie avoti un to informācija par Latvijas teritoriju un iedzīvotājiem līdz 12. gadsimtam.
Viena no svarīgākajām vēstures liecībām ir rakstītie avoti. Pirmās senākās rakstiskās ziņas, kuras tomēr ne visai droši var attiecināt uz baltiem, sniedz sengrieķu vēsturnieks Hērodots no Halikarnāsas (dzīvojis 5.gs.pr.Kr.). Savā deviņu grāmatu lielajā “stāstu” IV grāmatā viņš stāsta par neuriem (pēc pētnieku uzskatiem iespējamie balti) kā tautu ziemeļos. Tās apdzīvotās teritorijas, pēc Hērodota ziņām, robežojas ar skitiem, un tālāk no viņiem esot tikai tuksneši.
Daudz ziņu par baltiem var atrast seno romiešu autoru darbos. Plīnijs Vecākais stāsta par 1.gs. romiešu ceļotāju, kas devies uz dzintara krastu, lai iegūtu dzintaru. Romiešu vēsturnieka un valstsvīra Kornēlija Tacita (dzīvojis ap 58. – 117.g.) darbā par Ģermāniju dotas ziņas par aistiem, kurus droši var identificēt kā baltus. Viņš stāsta par dzintara vākšanu, zemkopību un baltu kaimiņiem. Ģeogrāfa Klaudija Ptolemaja informācija (2.gs.) ir vēl precīzāka, jo minēti jau baltu tautību jeb cilšu nosaukumi.
Arī Rūnu rakstos ir atrodamas ziņas par baltiem. Rūnu akmeņus skandināvi uzstādīja par godu kritušajiem karotājiem. Šādi rūnu akmeņi atrasti Zviedrijā, Anglijā, Francijā, Vācijā, Rietumkrievijā. Tos aprakstīja ar īpašām rakstu zīmēm – rūnām. Vecākie rūnu raksti pieder 3.gs. pēc Kristus. Rūnu akmeņos minēti karavīri, kas gājuši bojā Kurzemē un Zemgalē.
Ziņas par senajām Latviešu tautām ir atrodamas arī skandināvu sāgās. Tie ir nostāsti par seno varoņu dzīvi. Sāgas stāsta arī par vikingiem. Kurzemnieki esot saņēmuši gūstā vikingu Egilu Škalagrimsonu, bet kāds vikings Hadings esot karojis ar kuršu karali Lokeru un kādas pils saimnieku Handvanu, kurš apmeties Daugavas krastā. Cits vikings – Frodi - esot apprecējis Hadvana meitu. Sāgās minēts arī kāds valdnieks Dorins, kas esot licis nopostīt savus laukus, lai iebrukušajiem vikingiem trūktu pārtikas.…
