5. Civiltiesību institūti pēc paražtiesību normām
Pēc paražtiesību normām radušies vairāki civiltiesību institūti. Tiesu praksē radās īpatnēja paražu tiesība „paradumam vai vienmēr līdzīgi iztiesātu lietu spriedumiem vajag iegūt likuma spēku”. Tādējādi tiesu praksē ir tapuši vairāki civiltiesību institūti, piemēram, neatraidāmā mantinieka sūdzība un neatņemamā daļa, labticības princips, civiltiesiskā vaina.
6. Paražu krimināltiesības (nozieguma veidi, jēdziens)
Krimināltiesības senās Latvijas teritorijā (līdzīgi citu sentautu sākotnējām krimināltiesībām) veidoja galvenokārt asinsatriebības un izpirkuma paražas no kopienas laikiem. Arī Latvijas teritorijā valdnieki šīs senās paražas uzturēja spēkā, nostiprinot un pakāpeniski pārveidojot tās, saskaņā ar sabiedrības interesēm. Paražu krimināltiesību noziegumu veidi bija kriminālnoziegumi (piemēram, nonāvēšana, izvarošana), asinsatriebība un izpirkums kā paražu tiesību paliekas saskatāms vēl XIII gs. sākumā vācu iekarotāju uzrakstītajās zemnieku tiesībās. Daži krimināltiesību formulējumi paredz par vienu nonāvējumu par vienu nonāvēto, ietverot sevī seno asinsatriebības principu. Izpirkuma maksa sīki detalizēta vāciešu vēlāk rakstītajās zemnieku tiesībās, paredzot dažādu atbildību (piemēram, par nonāvējumu, izsistu aci).
7. Procesuālās tiesības pēc paražtiesību normām.
Pēc paražtiesību normām procesuālās tiesības bija cilvēku uzticība dažādām darbībām un cilvēkiem tiesas lēmuma pieņemšanas laikā. Bieži vien tas bija attiecināms uz tiesas procesu, kas varēja būt reliģisks. Piemēram, ja lietu nevarēja iztiesāt, tad galveno lietas lēmumu izzīlēja vai „saņēma” no dieviem, kas latviešu gadījumā bija Dievs un Laima. Cilvēka ķermenis senlatviešiem bija viņu galvenais rīcībspējas pamats. Labā puse (labā roka) ieguva tādu nozīmi, ka kreili uzskatīja par Dieva ievainotu cilvēku. Viss ko senais latvietis darīja ar kreiso roku, palika bez tiesiskām sekām. Tātad procesuālās tiesības ļoti ietekmējās no paražtiesību normām.
…