Latvijas valsts un tiesību vēsture

Ordeņa locekļi bija: brāļi bruņinieki, brāļi priesteri un pusbrāļi kalpotāji. Slimnieku kopšanai statūti paredzēja arī pusmāsas. Visiem ordeņa brāļiem bija uzvalks ar melnu krustu. Bruņinieki valkāja virs tā baltu mēteli ar melnu krustu, pusbrāļi – pelēku.
Ordeņa brāļiem pilī bija paredzēta viena kopēja telpa un kopējs galds. Ordenis deva drēbes un uzturu. Ordeņa brāļiem nedrīkstēja piederēt privātīpašums.
Iestājoties ordenī, kristīgajam brālim bija jādod četri solījumi:
Paklausības solījums izpildīt priekšnieka pavēles bez ierunām
Solījums atteikties no mantas par labu Ordenim
Solījums dzīvot celibātā – neprecēties un neuzturēt sakarus ar sievieti.
Solījums cīnīties ar neticīgiem visu mūžu.
Starp Ordeņa locekļiem pastāvēja augstāks grupējums – brāļi-bruņinieki. Lai kļūtu par brāli bruņinieku, vajadzēja zvērēt, ka dzimis likumīgā laulībā, neprecējies, nav nesamaksājamu parādu, fiziski vesels. Brāļi-priesteri atšķīrās no pārējiem ar savu apģērbu (balti svārki ar sarkanu krustu uz krūtīm). Viņi pildīja garīdznieka funkcijas. Brāļi priesteri pie galda sēdēja blakus Ordeņa priekšniekam.
Ordeņa priekšnieku sauca par mestru. Viņu ievēlēja no brāļu-bruņinieku vidus. Ordeņa mestrs solījās vienmēr būt paklausīgs bīskapam.
Zobenbrāļu ordenim Romas pāvests Inocents III deva statūtus pēc templiešu ordeņa statūtu parauga, bet atšķirībā no templiešiem, Zobenbrāļu ordenis nebija pakļauts tieši pāvestam, bet gan Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu paliekas tika pievienotas Livonijas ordenim. Zobeņbrāļa ordeņus sauca arī par Dieva bruņiniekiem. …