1. Latvijas tiesību vēstures priekšmeta saturs un nozīme.
Vēstures priekšmets galvenā kārtā ir cilvēks un atkal cilvēks. Ja eksakto zinātņu pētīšanas metodes ir eksperiments un novērojums, tas, turpretīm, vēstures zinātnē eksperiments nav iespējams.
1) vēstures zinātnē nav iespējams eksperiments;
2) vēstures zinātnē nav iespējams tiešais novērojums.
Senatnē ir nodibināta teorija, ka valsts dzīve attīstās pēc zināmas likumīgas shēmas: revolūcija, demokrātija, aristokrātija un monarhija.
Runājot par RietumEiropas vēsturi, vācu zinātnieks Kurts Breisigers izšķir divus periodus:
1) grieķu-romiešu periods
2) ģermāņu-romāņu periods.
Katrā periodā Breisigs izšķir četrus laikmetus:
1) dzimts satversme;
2) karaļa varas;
3) aristokrātisma jeb feodālisma;
4) suverenitātes jeb demokrātijas laikmets.
Tiesību vēstures pētīšanas priekšmets ir tiesisko normu attīstība noteiktā vietā un laikā. Tiesību vēstures uzdevums ir noskaidrot kā tiesības mainās un kāpēc tās mainās. Vēsturei ir jācenšas sasniegt tās augstākais uzdevums, atrast to cēloņu sakarību, kas pastāv starp tiesību attīstību no vienas puses un citiem vēstures faktoriem no otras puses. Tiesību vēsturei ir jācenšas tiesību attīstību uztvert citādi, kā to dara parastā vēsture. Tiesību vēsture ir specializēta vēsture. Tiesību vēsture nepētī kādu laikmetu visās dzīves nozarēs. Ar savu metodi tiesību vēsture ir specializēta jurisprudence, tas nozīmē, ka tiesību vēsturei ir vajadzīgas citas metodes. Ārējā jeb vispārējā tiesību vēsture apskata kādas nācijas politisko, pa daļai arī saimniecisko un sabiedrisko vēsturi. Visļaunākā gadījumā tā ir tiesību avotu vēsture.
Iekšējā jeb speciālā tiesību vēsture apskata tīri juridisku matēriju, proti: dažādu tiesību institūtu un sistēmu attīstību.
Jāatšķir tiesību avoti un tiesību vēstures avoti. Tiesību avots ir šaurāks avots. Par tiesību vēstures avotu var saukt visu to, kas liecina par kādas tiesiskas normas bijumu, vai likteni. No šī viedokļa tiesību vēstures avots var būt nevien rakstīts dokuments, kodekss, bet tikpat labi arī kādas personas, ielas nosaukums, robežas stabs u.tml. No formālā viedokļa tiesību avotus iedala:
1. tiešos
2. netiešos
Par tiešiem sauc tādus, kuru mērķis ir bijis dot tiesisku normu.
2. Agrīno valstisko veidojumu izcelšanās Latvijas teritorijā, to valstiskais un juridiskais statuss.
Agrīnie valstiskie veidojumi Latvijas teritorijā nepaguva attīstīties par valstīm vārda pilnā nozīmē, nerunājot jau par to, ka tie nepaspēja arī savā starpā apvienoties vienā kopīgā valstī. Šo procesu pārtrauca vācu agresija Baltijā.
Latgaļu, lībiešu un sēļu zemes atradās tuvāk feodālajām krievu kņazistēm (Polockai, Novgorodai, Pleskavai). Tur jau sen pirms vācu ienākšanas Baltijā bija vērojama liela krievu ekonomiskā un politiskā ietekme. Gadu simteņiem šie Austrumlatvijas novadi maksāja meslus krievu kņazistēm. Pēc Krievijas valsts feodālā sairuma atsevišķās kņazistēs Austrumlatvijas novados meslu vākšanu turpināja Polockas, Novgorodas un Pleskavas kņazistes. Tuvāko Latvijas novadu iedzīvotāji – latgaļi, lībieši un sēļi – bija nokļuvuši meslu pakļautībā krievu kņaziem. Tālavas novadā meslus vāca Pleskavas kņazi. Vēl vācu iebrukuma laikā krievu kņazistes cīnījās par mesliem Baltijā un negribēja zaudēt savu senseno tiesību.
Meslu vākšanai kādā novadā bija ne tikai ekonomiska nozīme, tā nozīmēja arī politisko zemes pakļautību – sava veida vasalitāti.
Visattīstītākie Austrumlatvijas teritorijā bija Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi. Iedzīvotāju sastāva ziņā tās bija latgaļu valstiskas organizācijas, kaut gan daži valdnieki bija krievu kņazu atsūtīti vietvaldnieki. Līdz ar viņiem ieradās pareizticīgie garīdznieki, kas kristīja vietējos iedzīvotājus. Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi attīstījās krievu kņazistu valsts iekārtas parauga ietekmē. Tajā pašā laikā tie saglabāja arī vietējo valsts veidojumu īpatnības (vecāko padomes, tautas sapulces). Austrumlatvijas novadi, kas bija krievu kņazistu meslu atkarībā, varēja netraucēti attīstīt savu valstisko dzīvi. Vācu agresijas draudi Baltijā daļēji pat veicināja vietējo iedzīvotāju orientāciju uz sadarbību ar krievu kņazistēm. No sacītā izriet, ka Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi gan bija krievu kņazistu ietekmēti, bet savā iekšējā būtībā tie bija vietējo ekonomisko un šķirisko spēku darināti. Jersikas un Kokneses zemes jāuzskata par Polockas kņazistes agrīnām vasaļvalstiņām. Jāsecina, ka arī Jersikas un Kokneses zemes bija pakļautas Polockas kņazistei ar šāda veida vasalitātes attiecībām (meslu atkarības vasalitāte). Jāsecina, ka Austrumlatvijas novados līdzās meslu pakļautībai krieviem ar latgaļiem sāka attīstīties arī karadraudžu sadarbība.
Tādējādi Jersikas un Kokneses novadi vismaz kādu laiku bija Polockas kņazistes agrīnas vasaļvalstiņas. Koknese, iespējams, bija savukārt pakļauta Jersikai. Šo agrīno valstisko veidojumu uzbūve, domājams, bija līdzīga krievu kņazistēm, bet tajā pašā laikā tā saglabāja arī savus vietējos valstiskos elementus (valstiski izveidotus militārās demokrātijas orgānus – valdnieks, vecāko padome, tautas sapulce).
No visa iepriekš minētā izriet, ka Jersikas un Kokneses valstiskiem veidojumiem bija samērā attīstīta valsts aparāta pazīmes. Minētie varas orgāni raksturojami jau kā apspriešanas rīki valdošās šķiras rokās.
Agrīnie valstiskie veidojumi Rietumlatvijā šķiet mazāk attīstīti nekā austrumu novados. Tomēr arī tur XII gs. Un XIII gs. Sākumā ir vērojamas dažas raksturīgas agrīnu valstisku veidojumu pazīmes. Šo veidojumu attīstības gaita bija diezgan patstāvīga, mazāk kaimiņu zemju ietekmēta. Var atzīmēt nelielu Skandināvijas valsts iekārtas parauga ietekmi Kursā un lielāku Lietuvas parauga ietekmi Zemgalē.
Kursā pirmie valstiskie veidojumi jau pieminēti IX gs. Tuvākas ziņas par seno Kursu atrodam 1230.gadā līgumā starp pāvesta vicelegātu un Kursas valdnieku. Acīmredzot šie teritoriālie iedalījumi ir sensenie kuršu politiski administratīvie dalījumi. Tomēr dokuments tuvāk nepaskaidro senās Kursas valstisko uzbūvi. Jādomā, ka tā bija agrīns barbaru valsts veidojums ar verdzības un feodālisma dīgļu pazīmēm. Kursas valdnieks līgumā gan nosaukts par ķēniņu, bet ar viņu līguma slēdzēji nerēķinājās. Politiskajā dzīvē liela loma bija arī labiešiem un citiem aristokrātiskiem virsslāņiem. Kuršu sabiedriski politiskā organizācija ir ļoti sena. Ilgos gadu simteņos bija nostiprinājušās dažas militāri valstiskas tradīcijas (sīva pretošanās iebručejiem). Vikingu un citu sirotāju uzbrukumi Kursai veicināja valstiskās organizācijas veidošanos.
Zemgalē no XII gs. Līdz XIII gs.sākumam vērojams diezgan attīstīts valstisks veidojums. Tas jāuzskata par iepriekšējo gadsimtu mantiskās diferenciācijas un šķiru cīņas rezultātu. Zemgaļu vecākie ar savām zemēm un pilīm, izvirzījušies topošās šķiru sabiedrības priekšgalā, bija ieinteresēti radīt valstisku organizāciju, lai nosargātu savas bagātības. Sevišķi feodālās ekonomikas attīstība prasīja pakļaut valdošajai šķirai līdzās vergiem arī brīvos trūcīgos kopienas ļaudis. Tomēr zemgaļu valstiskais veidojums vēl jāuzskata par nepilnīgi attīstītu, jo tam trūkst kaut cik stabilu valsts aparāta pazīmju. Zemgales agrīnā valstiskā veidojuma attīstību pārtrauca vācu iebrukums XIII gadsimtā.
3. Sabiedrības struktūra pirmajos valstiskajos veidojumos Latvijas teritorijā.
Latvijas teritorijā jau kopš mūsu ēras sākuma iezīmējās pirmatnējās kopienas iekārtas iršanas un šķiru sabiedrības rašanās process. Tas turpinājās lēni un nevienmērīgi dažādos Latvijas novados – kuršu, latgaļu, lībiešu un sēļu zemēs. Spilgtākas šķiru sabiedrības pazīmes vērojamas ap IX gadu simteni. Samērā attīstīta šķiru sabiedrība izveidojās no XI gs.līdz XIII gs. sākumam. Tas notika sakarā ar saimniecības straujāku attīstību; ievērojami attīstījās zemkopība, lopkopība, amatniecība, tranzīttirdzniecība un vietējā tirdzniecība. Šāda saimniecības attīstība ļauj secināt, ka izveidojās mantiskā nevienlīdzība un samērā attīstīta šķiru sabiedrība. Līdzās sairušās kopienas sabiedriskā īpašuma paliekām bija izveidojies privātīpašums. Sabiedrībā arvien pieauga no kopienas atdalījušās patriarhālās ģimenes (saimes) nozīme. Tur kopā ar brīvajiem saimes locekļiem strādāja arī vergi. Turīgāko patriarhālo ģimeņu (saimju) pārstāvji sagrāba vēl neaizņemtās zemes, tādējādi palielinot savus zemes īpašumus. Trūcīgie kopienas ļaudis pakāpeniski nonāca no tiem saimnieciskā atkarībā. Tādējādi līdzās ekspluatācijai patriarhālās verdzības veidā attīstījās arī feodālā ekspluatācija. Apskatāmā perioda beigās jau pārsvarā bija feodālā ekonomika. Latvijas austrumu novados feodālisma attīstību veicināja feodālās Krievijas paraugs. Ap XIII gs. sākumu Latvijas teritorijā jau bija izveidojusies agrīnā feodālā sabiedrība ar patriarhālās verdzības elementiem un pirmatnējās kopienas iekārtas paliekām. Tajā laikā sastopami arī brīvie kopienas locekļi – ļaudis, kas vēl nebija nospiesti ekspluatācijas jūgā. Sairstot kopienai, bagātie virsslāņi no ļaudīm pakāpeniski kļuva par eksluatatoriem (vecākie, labieši), bet trūcīgie ļaudis (iedzīvotāju pamatmasa) kļuva par eksluatatoriem (smerdi, sērdieņi).
Valdošā šķira.
…
Konspektīvi un kvalitatīvi izklāstīta Latvijas tiesību vēsture.
- Eksāmena jautājumi Latvijas valsts un tiesību vēsturē 2004.gadā
- Latvijas valsts un tiesību vēsture
- Latvijas valsts un tiesību vēsture
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Eksāmena jautājumi Latvijas valsts un tiesību vēsturē 2004.gadā
Konspekts augstskolai28
-
Latvijas valsts un tiesību vēsture
Konspekts augstskolai21
-
Latvijas valsts un tiesību vēsture
Konspekts augstskolai39
-
Latvijas valsts un tiesību vēsture
Konspekts augstskolai15
-
Latvijas valsts un tiesību vēsture
Konspekts augstskolai90