Bija atcelti visi likumi un par galveno likumu avotu kļuva Latvijas apgabala pārvaldnieks Oskars Dankers un militārais virspavēlnieks Fridrihs E. Par tiesas instanci, kas izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas kļuva komandantūra.
1941.gada vasarā vācieši aizliedza visu nacionālo simboliku, taču jau 1942.gadā atļāva lietot Latvijas karogu, likt ziedus pie Brīvības pieminekļa, kā arī atzīmēt 18.novembri, tas tika izdarīts propogandas nolūkos, lai vietējie iedzīvotāji aktīvāk sadarbotos ar vāciešiem.
1943.gadā sākās totālā mobilizēšana leģionā, par nepakļaušanos bija kriminālatbildība.
Uzreiz pēc kara Latvijas teritorijā sākās sovjetizācija, bija ieviesta arī Padomju tiesiskā sistēma. Līdz 1948.gadam darbojās kara tribunāli, kas izmeklēja kara laikā izdarītos noziegumus, bet kā galvenā tiesas instance kļuva Tautas tiesa. No 1953.gada Tautas tiesas tika reorganizētas Pilsētu un rajonu tiesās un no 1953.gada tiesnešiem bija jābūt ar juridisko izglītību. Otrās pakāpes instance bija Apgabaltiesa, un augstākā tiesas instance bija Augstākā tiesa. Augstākā tiesa izskatīja sevišķi smagus noziegumus, kā arī apelācijas un kasācijas sūdzības.
Latvijā bija Padomju Savienības kriminālkodekss ar dažiem labojumiem, kā arī Padomju Savienības civilkodekss. Neskatoties uz esošiem likumiem Padomju tiesu sistēma bija ārpustiesiska, it īpaši tajās lietās, kur bija attiecības: indivīds – valsts.
Dominējošo lomu sabiedrības dzīvē spēlēja valsts drošības komiteja.
Padomju sodu sistēma paredzēja dažādu pakāpju sodus:
1)naudas sods;
2)arests līdz 15 diennaktīm;
3)cietumsods līdz 25 gadiem;
4)izsūtīšana uz speciāliem ciematiem;
5)mantas konfiskācija;
6)aizliegums dzīvot kādā(s) pilsētā(s);
7)pilsonības atņemšana un izsūtīšana no valsts (tikai par politiskiem noziegumiem);
8)bieži pielietoja ierobežošanu, proti, aizliedza ieņemt kādu amatu, studēt augstskolā utt.
…
