Latvijas valsts tiesību vēsture

Latvijas vēsturi daudzos posmos noteicis un ietekmējis valsts ģeogrāfiskais izvietojums reģionā, kur gadu simteņiem nepārtraukti risinājās agresīvu valstu interešu sadursmes. Rezultātā tās ģeopolitiskais stāvoklis ilgstoši nebija labvēlīgs vietējo iedzīvotāju nacionālajai attīstībai. Parasti bija jāupurē savas intereses un jācieš svešu varu savtīgu nolūku labā. 19. un 20.gs. sākumā Eiropas ietekmē latviešu tauta beidzot kļuva par nopietnu faktoru, ko bija spiesti ievērot toreizējie tautu virskungi. Tauta sāk cīnīties par politiskām tiesībām. Pati sāk veidot savas zemes likteni. Vēl 1917.g. trūka nacionālo prasību vienveidības. Prasība bija: ”Brīvā Latvijā, brīvā Krievijā!” Tomēr šis sauklis ietvēra sevī Latvijas pašnoteikšanās tiesības, latviešu tautas brīvību. Latvijas autonomijas prasība pēc Februāra revolūcijas ieguva manāmu dinamiku. Ja agrāk prasīja kultūras vai teritoriālu autonomiju, tad tagad jau bija radies skaidrs jēdziens par politisko autonomiju. Kaut arī tas vēl izslēdza valsts suverenitātes jēdzienu, tad latviešu tauta tiecās kļūt par tiesību personību valsts tiesību izpratnē. No šī brīža latviešu tauta sāka apzināties savus nacionālpolitiskos uzdevumus, ko arī tiecās īstenot. Latvijas valsts nodibināšanā ievērojama nozīme bija latviešu inteliģencei. Nacionālai idejai daudz deva inteliģences kultūras darbs. Latviešu sabiedrisko spēku samērs varēja nosvērties lieliniecismā. Liela nozīme latviešu politiskās domas attīstībā bija tam, ka politiskā nacionālisma idejas guva atbalsi tieši LSD. Jāatceras, ka visa Eiropa tobrīd bija kreisi noskaņota. Tomēr vienlaicīgi noformējās un darbību izvērsa arī latviešu pilsoniskie grupējumi, organizācijas. Pasaules kara priekšvakarā latviešu tauta bija sasniegusi nozīmīgu politiskā brieduma pakāpi, kas noteiktos apstākļos varētu veidot vienu no galvenajiem neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanas priekšnosacījumiem. Latvijā pēc revolūcijas politiskās norises bija sevišķi straujas. Tikai pēc pārmaiņām Vācijas iekšējā un ārējā stāvoklī novembrī (revolūcija un pamiera noslēgšana Rietumu frontē) radās reāla iespēja proklamēt Latvijas neatkarību. Latviešu politiķi veiksmīgi izmantoja valsts proklamēšanai vispiemērotāko brīdi, kad Krievija nespēja, bet Vācija nebija ieinteresēta, nespēja traucēt šo procesu. Neatkarības deklarācijas nepieņemšanas gadījumā šajā brīdī tā varēja netikt pieņemta vispār.