Latvijas upes pieder Baltijas jūras baseinam. 80% upju noteces ir uz Rīgas jūras līci, 18% - uz Baltijas jūru un tikai 2% - uz Somu jūras līci.
Sazarota upju tīkla izveidošanos veicinājis mitrais klimats, paugurainais reljefs un teritorijas ģeoloģiskā uzbūve. Latvijā ir vairāk nekā 12 000 upju, kuru kopgarums pārsniedz 37 500 kilometrus. Pārsvarā tās ir nelielas upītes. Tikai 768 upes ir garākas par 10 km, no tām 17 upes – garākas par 100 kilometriem.
Upēm ir jaukta ūdensguve – tajās ieplūst sniegūdeņi, lietus un pazemes ūdeņi.
Lai gan Latvijas teritorija ir neliela, tomēr klimata atšķirības stipri ietekmē nokrišņu daudzumu, noteci un iztvaikošanu. Gada nokrišņu daudzums svārstās no 550 mm Zemgales līdzenumā, līdz 850 mm Vidzemes augstienē. Notece mainās no 130 līdz 390 mm, bet iztvaikošana ir 400 – 600 mm robežās.
Latvijas upju ūdens režīmam ir vairākas raksturīgas iezīmes. Latvijas rietumu rajonu upes ir ūdeņiem bagātākas nekā austrumu rajonos. Pali ir pavasarī – rietumu daļā martā, austrumos – aprīlī. Vasarā, sevišķi jūlijā un augustā, kad galvenais ūdensguves avots ir pazemes ūdeņi, ūdenslīmenis ir pazemināts, rudenī (oktobrī) lietus periodā tas ceļas. Ziemā upēs bieži neveidojas stabila ledus sega.…