1905.gadā Krievijā sākās revolūcija. Cēlonis – miermīlīgu, reliģiski un monarhistiski noskaņotu demonstrantu apšaušana Pēterburgā 9. janvārī. Arī Daugavmalā izcēlās asiņaina sadursme (13.janvārī), jo Rīgas pilī atradās galvenā Vidzemes gubernatora rezidence.
Sākās Baznīcu demonstrācijas – laukos ieradās sociāldemokrātu aģitatori – cilvēki, viņu uzkūdīti sāka demolēt un dedzināt muižas.
1905.gada rudenī Krievijā sākās streiks, kā rezultātā cars izdeva manifestu, kas atļāva vārda un biedrošanās brīvību. Šādi radās pirmās legālās latviešu pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās strādnieku arodbiedrības. Pēc laika lauku teritorijas bija nonākušas komiteju pārvaldē, cars to nevēlējās pieļaut, tādēļ uzsāka masveida slepkavības un sētu postīšanas. Cilvēki slēpās mežos – kļuva par mežabrāļiem – un emigrēja uz ārzemēm.
Revolūcija tika pārtraukta 1906.gadā. Rezultātā bija cietusi latviešu inteliģence, palielinājās latviešu-vācbaltiešu savstarpējais naids, taču bija arī pozitīvā puse – mazinājās rusifikācija, palielinājās demokrātija, pirmo reizi latviešu deputāti varēja iesaistīties Krievijas Valsts domē, tika atļauts veidot pirmās politiskās partijas.
Jauni starptautiskā līdzsvara meklējumi Eiropā un pasaulē.
…