Franciju, tāpat kā Latviju, nevar nosaukt par monolītu sabiedrību, lai gan, no Parīzes raugoties, tā varētu domāt. Šo valsti veido dažnedažādu ekonomisko, reģionālo un politisko interešu grupu kopums, kuru vienlaicīga pastāvēšana brīžiem atgādina saspringtu pamieru. Arī Latvija sastāv no dažādiem reģioniem, kas savā starpā atšķiras gan ekonomiski, gan politiski, pēc sava nacionālā sastāva, iedzīvotāju blīvuma un citiem faktoriem. Arī valodas atšķirības Latvijā ir jūtamas tāpat kā Francijā, kaut gan Latvijā tās mazās teritorijas dēļ nav tik krasas. Savukārt Francijā šajā ziņā vērojama liela atšķirība un tas mēdz dažādi ietekmēt biznesa un darījumu attiecības.
Nacionālais pašlepnums.
Francūžiem spilgti izpaužas nacionālais pašlepnums, lepnums par savu zemi, valodu un kultūras mantojumu, kas tiešām ir iespaidīgs. Šis pašlepnums un lielā cieņa pret savu nāciju jāņem vērā, veidojot lietišķas darījumu attiecības. Nacionālais pašlepnums liek jūtīgi izturēties pret nepareizu valodas lietojumu, frančiem valodas kļūdas tiešām “griežas ausīs”.
Franču vērtību sistēma ir daudz viengabalaināka nekā valstīs, kur valda izteikta nosliece uz reģionālismu un nacionālās piederības sajūta veidojusies daudz vēlāk , tāpēc nav tik noturīga. Francijā vērojams augsts pilsoniskā apziņas līmenis. Turpretim Latvijā ar nacionālismu var lepoties tikai neliela daļa iedzīvotāju, tas nav tik spilgti izteikta kā Francijā vai citās zemēs.
Latvieši vairāk iekšēji var just lepnumu un piederības sajūtu savai valstij, taču tas pārsvarā netiek pausts skaļos vārdos. Arī savas valsts izcelšana latviešiem nav tik svarīga kā frančiem, kam tas ir goda jautājums, jo tieksme salīdzināt sevi ar citiem ir ieprogrammēta viņu raksturā un sakņojas nacionālajā mentalitātē. Latvieši šajā ziņā ir ievērojami atturīgāki, bet viņiem būtu jāņem vērā franču attieksme pret savu zemi, jo tas ir svarīgi, veidojot savstarpējas lietišķas darījumu attiecības.
…
