Tiesu vara ir trešais tradicionālās valsts varas atzars demokrātiskā sistēmās. Vēsturiski tiesa tika spriesta monarhu un valdnieku galmos un netika nodalīta no citām valdnieka varām. Vēlāk par tiesu sāka saukt īpašas amatpersonas vai institūcijas. Senajos laikos un viduslaikos karaļa griba bija likums un monarhs pārstāvēja valsts varu kopumā. Spriest tiesu pār saviem pavalstniekiem bija katra neatkarīga zemes kunga tiesības.
Neatkarīga tiesu vara ir attīstījusies vēsturiski kā līdzsvara mehānisms starp pilsoņiem un valsti, kā arī starp pašiem pilsoņiem.
Tiesiskās kārtības uzturēšana ir tiesu varas kompetence. Tas ir viens no demokrātiskas pamatprincipiem. Valsts ar likumu nosaka, kas ir noziegums, un vajā personas, kas pārkāpj likumus. Tomēr, lai nodrošinātu pilsoņu brīvības, taisnīgumu un vienlīdzību, tās pašas amatpersonas, kas pieņem likumus vai izpilda tos, nedrīkst arī spriest tiesu. Tāpēc ir nepieciešama atsevišķa vara – tiesa. Tai jābūt pēc iespējas neatkarīgai gan no valsts, gan no sabiedrības, lai tā būtu neitrāla un neieinteresēta spriedumu rezultātā. Tāpēc tiesneši nedrīkst būt ne likumdevējvaras, ne izpildvaras pārstāvji, nedz arī strādāt privātos uzņēmumos.…