1. Pārvaldes organizacijas īpatnības Livonijas vasaļvalstu konfederācijā:
Nosaukums Livonija attiecināms uz Latvijas un Igaunijas teritorijam, tomēr dažreiz var satikt nosaukumu „Māras zeme”. 13.gs. izveidojās valstu konfederācija: Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapija, Kurzemes, Tērbatas, Samsalas bīskapijas un Rīgas pilsēta ar lauku novadu.
Ordeņa pārvalde - Livonijas ordenis (galvaspilsēta Cēsis) – viena no Livonijas valstiņam, Vācu ordeņa atzars, garīgi militārs ordenis, kurā iestājoties deva vairākus solījumus: paklausība, atteikšanās no pasaulīgas dzīves, šķīstīa. Pakļauts pāvestam, lēņtiesiski atkarīgs no Rīgas arhibīskapa un citiem bīskapiem, vada mestrs. Veidoja brāļi-bruņinieki.
Virsmestrs – Ordeņa galva, kuru ievēlēja brāļi-bruņinieki uz visu mūžu. Funkcijas: apstiprināt amatā provinču mestrus, reizi gadā prasīt mestru darbības pārskatus, uz laiku atstādināt mestrus no amata, tiesības personiski apmeklēt provinces un kontrolēt vietējās amatpersonas.
Ģenerālkapituls – visu Ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulce. Lēma par Ordeņa statūtu un noteikumu grozīšanu, pieņēma svarīgus lēmumus un izdeva likumdošanas aktus.
Mestrs – faktiska Livonijas ordeņa galva, organizēja visu militāro, reliģisko un administratīvo funkciju izpildi. Bija atkarīgs no virsmestra, to iecēla virsmestrs ar ģenerālkapitula piekrišanu.
Livonijas ordeņa padomniki un administratori
Ordenis savas zemes pārvaldīja ar ierēdņu palīdzību. Tās bija sadalīts novados komturijās un fogtijās.Tajos uzturējās novada pārvaldnieki: Komturi vai Fogti – neliela bruņinieku kopdraudze.
Komturi - Ordeņa novadu (komtureju) priekšnieki. Komturus iecēla un atcēla mestrs ar kapitula piekrišanu. Komturi veidoja augstāko Ordeņa hierarhiju. Viņiem bija pakļauti visi pilī dzīvojošie Ordeņa brāļi. Viņu pienākums bija gādāt par Ordeņa brāļu apbruņojumu, apģērbu un pārtiku. Kara laikā sasauca bruņiniekus un vadīja cīņu. Katru gadu jāiesniedz pārskats kapitulā par ienākumiem un izdevumiem.
Fogti - pārvaldīja fogtejas, Livonijas ordeņa valstī bija 11 fogtejas. Fogta amats nebija minēts Ordeņa statūtos, tas bija izveidojies parašu ceļā pēc bīskapiju parauga. Fogts pārvaldīja sava novada zemniekus. Karagaitās fogts piedalījās kopā ar komturu. Viena no fogta galvenajām funkcijām Livonijas ordenī bija tiesas spriešana.
Augstāka vara ordeņa valstī piederāja Ordeņa kapitulam – visu ordeņbrāļu kopsapulcei, kuru ikgadus sasauca mestrs. Sanāca vismaz 2 reizes gadā, parastī Cēsīs. Izskatīja svarīgākos politiskos, saimnieciskos un militāros jautājumus, ka arī ievēlēja amatpersonas.
Ordeņa militārās lietas pārzināja Landmaršals, mestra vietnieks, kurš rezidēja Siguldas pilī. Mestra prombūtnē komandēja karaspēku. Landmaršalu iecēla Ordeņa kapituls no komturu vai fogtu vidus.
Bīskapiju pārvalde – Arhibīskapijas un bīskapijas bija pakļautas Romas pāvestam un kūrijai. Pāvesti lielā mērā ietekmēja Livonijas iekšējo un ārējo politiku. Bīskapi pildija garīgos pienākumus un valdnieku funkcijas. Laicīgajā dzīve viņi bija Vācijas ķeizara vasaļi (zemes vīrsīpašnieki). Viņiem nebija sava karaspēka, viņu zemes tika izlēņotas. Livonijā visvairāk vasaļu bija bīskapijām, mazāk Ordenim.
Rīgas arhibīskaps savu zemju lielāko daļu izlēņoja vasaliem (feodāļiem), kuri ieguva tiesības pārvaldīt savas zemes, ievākt nodevas un spriest tiesu. Vajadzības gadījumā vasaļiem bija pienākums dot militārus formējumus bīskapijas aizsardzībai. Patstavīga karaspēka Rīgas arhibīskapijai nebija. Rīgas arhibīskapa amata zīmes: dārgakmeņiem rotāts gredzens, zizlis, zelta krusts uz krūtīm, virspriestera cepure. Kompetences: izdarīt visus baznīcas kulta aktus, izdot likumdošanas aktus, spriest tiesu, pārvaldīt īpašumus, dibināt baznīcas un valstiskas iestādes; vadīja domkapitula sēdes + cela pilis, dibinā pislētas, iecela fogtus, izlēņo zemes. Lēmumus pieņemta ar vienkāršu balsu vairākumu, izņemot gadījumus, kad vēlēja amatpersonas. Rīgas arhibīskaps bija vācu imperijas firsts.
Rīgas arhibīskapiju (24 bīskapi) vādija domkapituls – 12 domkungu sanāksme (augstāko garīdznieku kolēģija pie bīskapa vai arhibīskapa, padomdevējs orgāns), kura veica gan laicīgos, gan garīgos pienākumus – noteica arhibīskapa kompetenci, veidoja valsts politiku. Ievēlē Rīgas arhibīskapu (faktiski iecēla pāvests) un Kurzemes bīskapu. Ierobežoja bīskapu (Bīskapam bija nepieciešama Domkapitula piekrišana): atsavinot bīskapijas īpašumus, piešķirot, vai atņemot lēņus, ieceļot jaunus garīdzniekus.
Administratīvā ziņā Rīgas arhibīskapija dalījās fogtejās. Katrā fogtejā bija iecelts fogts, kas rūpējās par nodevu ievākšanu, sprieda tiesu.
Arhibīskapijas padome – vasaļu tiesas un augstākās pārvaldes orgāns. Padomes 12 locekļus iecēla arhibīskaps no Domkapitula vecākajiem bruņiniekiem.
…
