Latvijas tiesību filosofijas pirmsākumi

brīvību un vienlīdzību kā dabiskās tiesības. Brīvība nenozīmē visatļautību. No brīvības nav lielas jēgas, ja cilvēkam nav saprāta. Jāpanāk stāvoklis, kad brīvību izmanto saprātīgi.
Saprāts parāda ceļu uz apvienošanos valstī. Līdzīgi kā Loks atsaucies uz sabiedriskā līguma teoriju – valsts izveidojusies labprātīgas vienošanās ceļā. Mērķis – izvairīties no konfliktiem. Sabiedriskais līgums sadalās divās apakšvienošanās:
1)līgums par valsts izveidošanu (vienošanās, ka valsts vispār ir vajadzīga);
2)līgums starp valdnieku un tautu/ vienošanās ar konkrētu monarhu (līdzība ar Pufendorfu).
Dzimtbūšana ir pretrunā dabiskajām tiesībām un sabiedriskajam līgumam. Valsts kā brīvu ļaužu savienība visu un ikkatra kopīgai laimes.
Līdzīgi kā Loks nosaka valsts varas robežas – cilvēki ar sabiedrisko līgumu nav atteikušies no visām tiesībām. Apvienojoties valstī, atsakās tikai no patvaļas un individuālās pašaizsargāšanās (savas jurisdikcijas tiesības – pats sevi vairs neaizsargā). Dabisko brīvību ierobežo tiktāl, ciktāl tas nepieciešams kopīgajām sabiedrības interesēm.
Nepieciešama pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Citi argumentē, ka praksē gan valdošie, gan bagātie pārkāpjot sabiedrisko līgumu, jo tāda nemaz neesot bijis. Merķelis uzsver, ka sabiedriskā līguma esamību pierāda cilvēku tiesiskā apziņa (jūtas un taisnīgums).
…