Mantojums varēja atklāties 3 veidos: pamatojoties uz likumu, testamentu vai mantošanas līgumu. Atšķirībā no romiešu tiesībām Vietējais civillikumu kopojums savienoja vairakus mantojuma atklāšanās veidus, nosakot kārtību, kādā mantinieki ir aicināti mantot: Līgumiskai mantošanai ir priekšroka pret testamentāro un kā vienai tā otrai pret likumisko, Vidzemē visi 3 veidi varēja pastāvēt kopīgi, taču Kurzemē testamentārā mantošana nebija savienojama ar likumisko. Likumiskā mantošana ir spēkā, kad mantas atstājējs nebija atstājis nekādu rīkojumu par savu mantu vai ja testamentārie vai līgumiskie rīkojumi tika atzīti par spēkā neesošiem. Mantojums tiesības tika atzītas asinsradiniekiem, kurus atkarībā no radniecības veida un pakāpes iedalīja četrās kategorijās. Ārlaulības bērni tika izslēgti no likumiskās mantošanas attiecībā uz tēva mantojumu, tomēr mātes un viņas asinsradinieku mantojumu ārlaulības bērnu saņēma ar tādām pašām tiesībām kā laulībā dzimuši bērni. Ja mirušā mantas atstājējam mantinieku nebija, tad tā tika uzskatīta par bezmantinieku mantu un to saņēma bruņniecības un citu kārtu iestādēm un korporācijām vai valstij. Testamentu varēja rakstīt mājās vai pie notāra, tomēr Vidzemē testamentu mājās varēja rakstīt tikai ārkārtas situācijās. Līgumiskā mantošana ir nodibināta ar tādu līgumu, kurā viens kontrahents otram piešķīra tiesības uz savu mantojumu, šo līgumu varēja grozīt, tikai ja abas puses tam piekrīt.…