1939. gadā starp Padomju Savienību un Vāciju tika noslēgts līgums, kura slepenais protokols, saukts par Molotova-Ribentropa paktu, noteica, ka Latvija turpmāk atrodas padomju „interešu sfērā”. Izejot no šī pakta, Padomju Savienība varēja brīvi īstenot savas intereses attiecībā pret Latviju.
Pēc šī pakta 1939. gada 5. oktobrī Maskavā Latvija parakstīja Palīdzības paktu, kur Padomju Savienība piespieda atļaut savā teritorijā ierīkot padomju militārās bāzes.1 Varas draudu dēļ ir iespējams atzīt, ka minētais līgums ir nederīgs, bet tādējādi bija nepieciešams paziņot par savām pretenzijām draudētājvalstij, tas ir, Padomju Savienībai, ko K. Ulmaņa valdība neizdarīja.
Padomju Savienība 1940. gadā sāka apsūdzēt Latviju, ka tā ir pārkāpusi Palīdzības pakta noteikumus. PSRS 1940. gada 16. jūnijā notas veidā no Latvijas pieprasījusi, lai tā sastāda valdību, kas būtu spējīga nodrošināt Palīdzības pakta tālāko gaitu; brīvi atļaut ielaist padomju karaspēku tādā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu Palīdzības pakta sekmīgu realizēšanu.2 No šiem notikumiem var arī secināt, ka, ja Latvija būtu atteikusi, tad karaspēks Latvijas robežu šķērsotu vardarbīgi, kā tas notika Somijas gadījuma, kad tā attiecās no ultimāta noteikumu izpildīšanas, ko tai arī nosūtīja Padomju Savienība. …