Satversmes Sapulce, apzinādamās, ka Latvijas Republikas Satversmes izstrādāšana prasīs daudz laika, jau 1920. g. 27. maija sēdē ķērās pie pagaidu noteikumu izstrādāšanas, kas noteiktu valsts esenciālos pamatus.1 Tā savā būtībā noteica valstij nepieciešamos pamatus par to, ka Latvijas valsts ir neatkarīga ar demokrātisko valsts iekārtu un ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kas vēlāk kļuva par pirmajiem diviem pantiem izstrādātajā Latvijas Republikas Satversmē, kā arī par priekšnoteikumu demokrātisku likumprojektu pieņemšanai.
Satversmes sapulces viens no galvenajiem uzdevumiem bija izstrādāt valsts satversmi, kā arī nodrošināt priekšnoteikumus demokrātijas attīstībai jaunā valstī, kur vēlāk izlēma, ka piemērotākā ir reprezentatīvā demokrātija, nekā tiešā. Satversmes sapulce ietvēra sevī pamatus par prezidenta, parlamenta funkcijām, par ministru kabineta, tiesas, valsts kontroles funkcijām utt., un no 1998. gada kā pēdēja nodaļa bija cilvēktiesības. Tas viss Latvijas Republiku ievirzīja demokrātisku likumu pieņemšanā turpmāk, varas īstenošanu sabiedrības interesēs.…