Latvijas putni - baltā cielava, rubenis un baltais stārķis

Baltās cielavas ligzda var būt visdažādākās formas un var būt veidota no visdažādākā materiāla – no sausām saknītēm, zariņiem, salmiņiem, zāles stiebriņiem, skaidiņām, sūnu kušķīšiem – izklāta ar mājlopu vai savvaļas dzīvnieku spalvām, sariem vai ar pakulām. Perēkli mātīte, tēviņam mazliet piepalīdzot, ierīko kādā ēkas spraugā, pažobelē, papalodzē, nišā vai malkas grēdā, žagaru kaudzē vai dēļu, ķieģeļu, akmeņu un visādu citādu būvmateriālu vai būvgružu kaudzē, vai, tikpatlabi, biezākā dzīvžogā, bet neskartā dabas ainavā – arī pacerē, pasaknē, pusdobumā, iedobumā, alā, pusalā. Starp citu, itin labprāt, ja nav nekā piemērotāka, cielavas ieperinās arī cilvēku izgatavotos būrīšos. Īsi sakot, baltās cielavas ligzda var būt visāda, no visa kā, visur kur.
Lielākā daļa pāru perē divas reizes sezonā. Pirmajā dējumā (maijā) parasti ir 5–8, otrajā (jūnijā) – 4–6 pelēki raibas oliņas. Olas tiek perētas 12 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi pavada ligzdā pusotru divas nedēļas, par viņiem šai laikā pašaizliedzīgi rūpējas abi vecāki. Rūpējas – tas nozīmē: ne vien drosmīgi un trokšņaini aizstāv no plēsīgo putnu un zvēru (pirmkārt, kaķu) iespējamiem tīkojumiem, bet arī no agra rīta līdz pat vēlam vakaram gandrīz bez apstājas gan teciņus, gan spurgšus ķersta dažādus sīkus dzīvniekus (galvenokārt, kukaiņus) un baro mazuļus.…