13.gs visa Latvijas teritorija bija vācu iekarota. Iekaroto latvijas un Igaunijas teritoriju vācieši nosauca par Livoniju. Izveidojās piecu nelielu valstiņu savienība, tajā ietilpa ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapija, Tērbatas, Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas. Vācieši izveidoja daudzmaz centralizētu pārvaldi, regulāri sanāca landtāgi. Taču lai nostiprinātu savu varu, sākās zemju izlēņošana. Lēņa saņēmējs ieguva zemi ar zemniekiem, taču pēc lēņa devēja aicinājuma vasalim vajadzēja doties karagājienos. Karš bija bieža parādība, jo pašu iekarotāju starpā nebija vienprātības- ordenis un arhibīskaps cīnījās par savu ietekmi Livonijā, īpaši Rīgā.
Rīga bija galvenā Livonijas pilsēta. Pēc iestāšanās Hanzas savienībā tās ietekme pieauga. Attīstījās tirdzniecība, ko veicināja tieši brīvā pieeja Baltijas jūrai. Tāpat plauka amatniecība, amatnieki apvienojās cunftēs. Visas pilsētas lietas pārraudzīja Rāte. Tomēr vēl pat 14. un 15.gs norisa cīņas par kundzību Rīgā starp arhibīskapu un ordeni. Rīgā attīstījās kultūra, varēja iegūt izglītību, gan tikai vācu skolās. Pretstatā Rīgai, laukos muižnieki bija mazizglītoti.
…