Jau 1905. gada revolūcijas laikā Sociāldemokrātu savienības biedri Miķelis Valters (1874 – 1968), Ernests Rolavs (1874 – 1907), Jānis Akurāters (1876 – 1937) izteica domu par latviešu tautas apvienošanu vienā administratīvā vienībā. Šie cilvēki sapņoja par neatkarīgu Latviju, taču toreiz reālāka likās Latvijas autonomija demokrātiskas Krievijas sastāvā. Viņu programma paredzēja Latvijai plašas pašpārvaldes tiesības, Satversmes sapulces ievēlēšanu valsts iekārtas pamatu izstrādei. M. Valters dziļi nicināja Krievijas impērijas beztiesisko režīmu un uzskatīja, ka Latvijai jābūt pilnīgi neatkarīgai.
Latviešu pilsonības politiskie mērķi torei tik tālu nesniedzās, aprobežojoties ar plašāku pašpārvaldes tiesību prasību.
Pret jebkādu attīstību šādā virzienā iebilda vācu muižniecība un impērijas birokrātija.
Sociāldemokrāti – radikāļi, būdami internacionālisti un kolektīvisti, neuzskatīja nacionālu valsti par ievērības cienīgu mērķi, vēl vairāk – domāja, ka tas ir viltus mērķis, kas novērš proletariātu no vispasaules revolūcijas uzdevumiem.
1912. gadā Krievijas Valsts deputāts A. Priedkalns iesniedza likumprojektu par Latvijas pašvaldības dibināšanu, apvienojot latviešu apdzīvotos apgabalus vienā administratīvā vienībā ar vēlētu pašpārvaldi. Protams, domnieka iniciatīvai nebija panākumu.…
