1) Kādas ir mediju sistēmas vispārējās iezīmes 21. Gadsimta sākumā?
Kāda konkrēta medija veiksme vai neveiksme vairs nav tik ļoti atkarīga no tehnoloģiskajām iespējām. Vairāk no darbinieku – redaktoru un žurnālistu – prasmēm un veiksmes.
Prese arī vairs nav izteikts politiskais ierocis un tām nav kādai politiskajai partijai vai personai par labu pozicionēta skatījuma. Tās tiecas pēc lielākas tirāžas un vairāk reklāmdevējiem. Protams, tas nenozīmē, ka presē paustais ir pilnīgi objektīvs, jo nepastāv tikai viena patiesība. Uz daudzām lietām iespējams paskatīties no dažādiem rakursiem un ar dažādām priekšzināšanām, taču visi šie viedokļi var būt pareizi. Diezgan aktuāla ir arī avīžniecības koncentrācija un monopolizācija, kad gandrīz visas Latvijas avīzes nonāk dažu lielāko izdevēju rokās. Daudzviet Eiropā ir likumi, lai to novērstu, bet Latvijā šādu likumu pagaidām nav. Vēl kāda tendence ir izdevumu paredzēšanu starptautiskam tirgum, kas samazina katras valsts individuālās iezīmes un veicina satura standartizāciju.
Arī televīzija ir „pārkāpusi” vienas valsts robežas. Līdz ar to, televīzijas kanāls var vairs nesegt visus iespējamos informācijas veidus, bet koncentrēties uz kādu īpašu un arī tad tam netrūks skatītāju. Globalizācija un tehnoloģiskā attīstība sekmē arī to, ka daudzu kanālu skatītāji vairs neatrodas ģeogrāfiski tuvu. Daudzi kanāli raida arī citās valstīs, kur atrodas salīdzinoši daudz to iedzīvotāju. Vēl kāda tendence ir tā, ka mazajās valstīs bieži mediji satura izvēlē ietekmējas no lielajām valstīm. Taču bieži tas nav pareizi, jo konflikta gadījumā ir iespējams, ka taisnība tomēr ir arī mazajām valstīm.
…
