Jaunlatviešu kustība.
To 50.-70.g. veidoja latviešu nacionālā inteliģence (A.Kronvalds, K.Valdemārs, K, Barons, J.Alunāns,
Organizatoriskais un ideoloģiskais centrs - laikraksts “Pēterburgas Avīzes” (izdeva Pēterburgā Valdemārs, Alunāns, Barons)
Atklāti, precīzi un skaidri paziņoja latviešu tautas vēlmi atbrīvoties no vācu virskundzības visās dzīves jomās. Izglītību uztvēra kā nacionālās pašapziņas nostiprināšanas līdzekli. Valoda un kultūra tika pasludināta par nacionālās identitātes svarīgiem komponentiem.
Pievērsās nacionālās identitātes un kultūras jautājumiem, izraisīja pirmo nacionālo atmodu. Centās latviešus pievērst sabiedriskajai darbībai: koru, teātru organizēšana, dažādu biedrību dibināšana.
Nozīmīgākie centri – Tērbatas universitātē, Rīgā, Jelgavā, vēlāk Maskavā, Pēterburgā.
Rusifikācija.
Viens no pārkrievošanas mērķiem bija nodrošināt krieviem etnisko komfortu visā impērijas teritorijā. Krievu valodā vajadzēja veikt visu lietvedību, krievu v. mācīties augstskolā, arī vidusskolā. Pārkrievošana skāra visas tautības – latviešus, vāciešus, ebrejus, poļus un radīja dziļu plaisu savstarpējās nacionālajās attiecībās. 1865. g. tika aizliegts iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, tos aizstājot ar krievu burtiem.
Izglītība.
19.gs beigās tika sasniegts samērā augsts izglītības līmenis: Vidzemē lasīt un rakstīt prata 77,7%, Kurzemē – 70,9%.
Izglītības sistēma tika pieskaņota Krievijas skolu likumdošanai, kas paredzēja mācības draudzes skolās, pilsētas skolās, apriņķa skolās un guberņas skolās, resp., ģimnāzijās. Pavisam neliels skaits latviešu studēja universitātēs. Tērbatā 1860.g. – 58 latvieši.
Kultūras attīstībā liela loma bija skolotāju semināriem, kuri, līdztekus skolotāju sagatavošanai, sekmēja arī muzikālās, literārās aktivitātes (Cimzes skolotāju seminārs).
1862.g. Rīgā atvēra pirmo augstskolu – Rīgas Politehnikumu, ko 1896.g. pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu.
Augsta autoritāte skolotāja profesijai. Skolotājs Latvijā bija viens no cienījamākajiem cilvēkiem līdz pat 20.gs. vidum.
Biedrības.
Jaunlatviešu kustība stimulēja latviešu organizatorisko aktivitāti, kas izpaudās kā dažādu biedrību dibināšana. Rīgas Latviešu biedrības izveidošana 1868.g.
Kultūras jauna paradigma.
Aizsākās 19.gs.90.g. Tās tipiskākās iezīmes ir modernisma estētikas un poētikas dominēšana, transnacionālu un universālu stilu izplatība, masu kultūras rašanās. Tā kļuva par valdošo visā 20.gs.
Jaunā strāva.
Aizsākās 19.gs. 80.g. Savā darbībā izvēlējās šķiriskuma principu un uzņēmās tautas lielākā un neaizsargātākā sociālā slāņa, proletariāta, aizstāvību, nodrošinot to ar Eiropā tolaik tradicionālās mācības – marksisma palīdzību. Kustības centrā izvirzījās laikraksts “Dienas Lapa” (redaktori: P.Stučka, Rainis). Vērsās pret pseidotautiskuma izpausmēm, arhaiskām un laikmeta prasībām neatbilstošām parādībām saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Nozīme kultūrā. Pirmā pievērsa uzmanību vispārcilvēcisko un nacionālo kultūras vērtību tuvības nepieciešamībai, aicinot latviešu kultūru veidot saskaņā ar citām kultūrām un laikmeta prasībām ne tikai Latvijas mērogā. Līdz tam kultūras virzības process pamatā bāzējās uz mitoloģiju, folkloru, tautas garīgajām tradīcijām, nacionālisma ideoloģiju. Jaunā strāva latviešu kultūras procesā pirmo reizi no ārzemēm lielās devās ienesa svešu materiālu – marksismu, modernismu mākslā un literatūrā, zinātni ar tās jaunākajiem sasniegumiem.
Nacionālās atmodas tematika bija dominējošā 19.gs. Latvijas kultūrā – literatūrā, tēlotājā mākslā, publicistikā u.c.
Mākslas profesionalizācijas laiks. Kultūras procesos noteicošo vietu sāka ieņemt vietējās izcelsmes profesionāli izglītoti arhitekti, komponisti, gleznotāji, tēlnieki, aktieri.
Mākslinieki pārsvarā izvēlējās Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Par pirmo profesionālo latviešu gleznotāju tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls Otto Bērtiņš. 50.-60. g. to beidza pirmie latviešu izcelsmes gleznotāji: J.Roze (portreta žanra pamatlicējs), K.Hūns (vēsturiskā žanra pamatlicējs), J.Feders (ainavas žanra pamatlicējs). Šie mākslinieki maz dzīvoja Latvijā.
1895.g. Rīgā privātu gleznošanas un zīmēšanas skolu atvēra Venjamins Blūms (Blūma mākslas skola).
80.-90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa apvienojās pulciņā, kuru paši nosauca par “Rūķi”. Pulciņa izveidošanas iniciators bija grafiķis Rihards Zariņš. te darbojās tādi vēlāk 20.gs. pazīstami gleznotāji kā J.Rozentāls, V.Purvītis, J.Valters, tēlnieki G.Šķilters, T. Zaļkalns, lietišķās mākslas speciālists J.Madernieks, komponisti E.Dārziņš, A.Kalniņš, P. Jurjāns.
Savas darbības pamatā viņi izvirzīja principu: būt savas tautas dēlam, būt savas zemes dēlam un būt sava laika dēlam (tātad darbos attēlot savu laiku, zemi un cilvēkus).
Teātra māksla
Par latviešu teātra sākumu uzskata 1868.g., kad tika izrādīta pirmā luga latviešu valodā (dāņu autora Holberga “Žūpu Bērtulis”) Kad 1870.g. Rīgas Latviešu biedrība uzcēla savu namu ar skatuvi, par teātra vadītāju pieņēma Ā. Alunānu. Viņa ieguldījums latviešu teātra vēsturē ir liels. Viņš izaudzināja veselu plejādi pirmos latviešu aktierus. Pats reizē darbojās kā aktieris, režisors, dramaturgs, teātra kritiķis.
…
