1) pirmie iedzīvotāji ienāca 9. gt. pirms Kr. 2) latviešu tautas izcelsme saistīta ar indoeiropiešu pirmtautu, kuras ļoti sens atzars ir balti; 3) lietisko materiālu par senāko periodu Latvijā glabā zemes kultūrslānis, tādēļ ar senvēstures restaurēšanu nodarbojas arheologi, valodnieki, etnogrāfi un antropologi.
Dabas apstākļi un iedzīvotāji no akmens laikmeta līdz dzelzs laikmetam. Pirmie Latvijas teritorijas iedzīvotāji bija ziemeļbriežu mednieki, kas apmetās pie lielo upju krastiem. Akmens laikmets bija garākais periods cilvēces attīstības vēsturē. Akmens laikmetā cilvēki dzīvoja noslēgtos kolektīvos, paleolītā un mezeolītā tās bija nelielas, mobilas cilvēku grupas, kas sastāvēja no pāru ģimenēm ar bērniem. Neolīta pamatā bija jau bija dzimtas kopiena – tie bija asinsradinieki, ko vienoja kopīgs darbs. Pirmie iedzīvotāji bieži pārvietoja savas dzimtas apmetnes, tādēļ kultūrslānis izrakumos grūti konstatējams.
Senākā arheologu atrastā dzīvesvieta ir vēlā paleolīta laika apmetne Salaspils Laukskolā augstajā Daugavas krastā. Labāk saglabājušās ir mezeolīta laika apmetnes pie Burtnieku, Lielā Ludzas, Greivu, Durbes, Lubāna ezera.
Vidējā neolītā Latvijas teritorijā ienāca jauni iedzīvotāji: ķemmes – bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji. Tie bija somugru tautas pārstāvji. Vēl vēlāk – vēlajā neolītā – no D , DR ienāk auklas keramikas jeb laivas formas kaujas cirvju kultūras pārstāvji. Tie bija pie indoeiropiešu valodas saimes piederošie.
Bronzas laikmetā straujāk sāka attīstīties ražotāj saimniecība. No ezeru krastiem cilvēki pārcēlās dzīvot uz vietām pie mežiem, kur bija izdevīgāk nodarboties ar lopkopību un labības audzēšanu. Bronzas laikmetā turpinājās etnisko grupu stabilizācija. Baltu ciltis bija apmetušās uz dzīvi Latvijas teritorijas Dienviddaļā, bet somugri apdzīvoja ziemeļdaļu.
Dzelzs laikmets radīja veselu apvērsumu ražošanā, jo ar dzelzs kapli, arkla lemesi darbs veicās ātrāk un kvalitatīvāk. Jau dzelzs laikmetā parādījās sabiedrības noslāņošanās. Sabiedrības pamats bija lielģimene – dzimta, , no kurām izdalījās mazās saimes un mazās saimes veidoja ciemus, kuras savukārt apvienojās zemēs un novados. Pastāvēja arī pilis ar savu karadraudzi un virsaiti, kura tituls bija mantojams. Līdzās dižciltīgajiem min arī vergus – nebrīvos ļaudis, brīvzemniekus un bajārus.
Mitoloģija. Ziņas par mūsu senču ticējumiem varam izlasīt 12. gs. un turpmāko gadsimtu hronikās, mūku ziņojumos, baznīcas vizitāciju protokolos. Izziņas materiāls ir folklora – tautasdziesmas, teikas un pasakas, buramvārdi, sakāmvārdi. Latvijas teritorijas iedzīvotājiem pastāvēja vairākas dievības – Laima, Māra, Dēkla, Kārta, dažādas dabas dievības – dabas mātes, arī Velns, gari – kam tika piešķirta atšķirīga simboliska nozīme.
Senču svētvietas. Senlatviešiem svētvietas nesaistījās ar tādu slēgtu vietu kā baznīca. Parasti svētvietas tika ierīkotas brīvā dabā. Folklorā sastopam nosaukums: svētkalns, svētavots, svētbirzs, svētala. Senākā svētvieta konstatēta Sērnates purva apmetnē. Uz svētvietām mūsu senči parasti devās lūgties, pielūgt dažādās dievības, nesa tām ziedojumus, kas bija gan darbarīki, gan rotaslietas. Arī daudzos pilskalnos – to plakumā bijušas svētvietas.
Apbedīšanas tradīcijas Akmens laikmetā – līdzenie skeletkapi – parasti guldīja zemēs izraktā bedrē gulošā izstieptā stāvoklī uz muguras. Ir atrasti pāru kapi un grupu kapi. Neolītā – ir atrasti mirušie, kas guldīti arī saliektā un sēdus stāvoklī. Bronzas laikmetā – raksturīgi ir uzkalniņkapi – vienas kopienas vai dzimtas apbedījumi, kuri veidojās ilgākā periodā, ieturot savas apbedīšanas tradīcijas. Veidojās veseli kapulauki. Ir izpētīts, ka vietām lielākā dziļumā apglabāti cilvēki koka bluķos guļošā stāvoklī, bet virsējā slāni jau glabāti cilvēki, kuru mirušās atliekas ir tikušas dedzinātas. Agrajā un vidējā dzelzs laikmetā cilvēki pārgāja jau uz individuālajiem līdzenajiem kapiem. Vēl vēlāk dažādos novados parādījās dažādas apbedīšanu tradīcijas, taču parādījās kopējās tradīciju iezīmes – visi mirušie tik apbedīti svētku tērpos. Nereti līdzi tika doti arī ziedojumi- vācelītēs salikti amatnieku piederumi, ieroči, rotaslietas.
Sakari ar kaimiņu zemēm. Sakari ar citiem reģioniem un tautām Latvijas iedzīvotājiem bijuši jau no akmens laikmeta. Par to liecina dažādas senlietas. Rotaslietas, darbarīki un dažādi citi elementi parāda, ka sakari bijuši ar tādām teritorijām kā Lietuva, Baltkrievija, Vislas basins, Skandināvija. Galvenie satiksmes ceļi veidojās gar Latvijas lielākajām upēm. Apbedījumos atrastās lietas liecina par sakariem arī ar Rietumeiropu, Tālajiem Austrumiem.
Celtniecība. Pieejamākais materiāls celtniecībai Latvijas teritorijā bija koks. Līdz 13. gs. iedzīvotāji nemācēja izmantot celtniecībā akmeņus, nepazina saistmateriālus. Vissenāko Latvijas iedzīvotāju mājoklis bija teltsveida slietnis. Akmens laikmeta beigās cilvēki bija iemācījušies veidot četrstūra celtnes stāvkoku konstrukcijā. Bronzas laikmetā atklātas divu veidu apmetnes – atklātās jeb lauku apmetnes un nocietinātās jeb pilskalni. Vēlajā dzelzs laikmetā veidojās pilsnovadi. Šai laikā pilskalni tika īpaši nostiprināti – uzbērti augsti zemes vaļņi, virs kuriem pacēlās guļbaļķu aizsargsiena. Pie pilskalniem sāka veidoties senpilsētas, kur iedzīvotāju dzīvojamās ēkas bija vienkāršas guļbūves. Vēlajā dzelzs laikmetā pastāvēja viensētas un ciemi. Dzīvojamās ēkas sastāvēja no centrālās telpas ar pavardu un tai piebūvētām palīgtelpām: priekšnamu un saimniecības telpu. Bija arī kūtis, klētis. Mājas apkurināja ar atklātu pavardu. Īpašu vietu celtniecībā 9. – 10. gs. ieņēma ezerpilis
Senlatviešu apģērbs un rotaslietas. Par senāko akmens laikmeta apģērbu ir grūti spriest, taču domājam, ka tās bija nomedīto dzīvnieku ādas. Būtiska kultūras vēstures sastāvdaļa ir tautastērpi, kuros saskatāmi kultūrvēsturiskie slāņojumi un tradīcijas. No rotaslietām aktuāli bija gredzentiņi, riņķīši, spirālītes. Sākumā drēbes tika darinātas vienkārši no lina, vēlāk arī no aitas vilnas, kurai tika piešķirta arī krāsa. Sieviešu apģērba galvenās sastāvdaļas – krekls un apliekamie brunči, virsējais apģērbs – villaine un jaka. Tika nēsātas jostas kā dekoratīvs un praktisks elements, saktas un vainagi. Vīriešu apģērbu daļas – krekls, bikses, svārki un apmetnis, kājās vilka lūku sandales.
Mūzika. Bagātais dainu un tautasdziesmu krājums liecina par tautas dziedātprieku jau tālā senatnē. Dziesmas, dejas un skaņurīku spēle bija neatņemama rituālu sastāvdaļa. Senākais latviešu dziedāšanas veids ir teicamās dziesmas, kas vairāk tiek izsauktas, nekā dziedātas. Latviešu dziedāšanas tradīcijās izdalāmi divi cikli – gadskārtu un ģimenes godu dziesmas. Viens no senākajiem mūzikas instrumentiem ir stabule. Vispopulārākais tautas instruments ir kokle. Dančiem piespēlēja bungas, sietiņu, pūšļu vijoli. Par signālinstrumentiem noderēja āžarags, klabata, govju zvans.
2. Viduslaiku kultūra Latvijā
…
