Konstitucionālās tiesības (no angļu val. Constitucional law)-
Konstitucionālās tiesības regulē cilvēka, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no vienas puses, un valsts uzbūves un darbības tiesiskos no otras puses, kā arī šo abu pušu savstarpējās attiecības. Konstitucionālo tiesību principi un normas tādējādi nosaka gan indivīdu, pilsoņu, daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiskā un politiskā statusa pamatus, gan pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu dažādās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus. Tā kā Konstitucionālo tiesību galvenais avots konstitūcija, tad šīs ar augstāko spēku apveltītās normas un principi reglamentē galvenokārt “konstituēšanas”, “iekārtošanas”, “uzbūves” aspektus, kuriem ir īpaša integrējoši funkcionāla loma cilvēka, sabiedrības un valsts dzīvē. Konstitucionālās tiesības ir publisko tiesību pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālas nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kuras regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldību institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus.
Konstitucionālo tiesību subjekti iedalāmi divos veidos:
fiziskas personas (pilsoņi, indivīdi, vēlētāji, deputāti);
sabiedriski veidojumi (valsts organizācijas, partijas, iestādes).
Konstitucionālās tiesības nosaka fizisko personu un sabiedrisko veidojumu vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, funkcijas utt.
Konstitucionālo tiesību avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, konst. tiesas, pašvaldības normatīvie akti, tiesu precedenti u.c.
1.Konstitucionālās tiesības kā zinātne, kas veic konstitucionālo normu, principu, institūtu un konstitucionāli tiesisko un politisko attiecību izpēti, arī atbilstošo teoriju un uzskatu izpēti.
2.Konstitucionālās tiesības kā institūtu sistēma, kā mācību disciplīna, ko pasniedz dažādu valstu augstskolās. (jurid. terminu vārdnīca).
1.Latvijas konstitucionālās tiesības.
Administratīvo aktu procesa noteikumu 10.punktā ir noteikts, ka izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro šāda vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, ņemot vērā to juridisko spēku:
Satversme.
Likumi, MK noteik. ar likuma spēku,
MK noteik.,
Pašvaldību saistošie noteik.
Šeit nav noteikts, kur jāierindo starptautiskie līgumi, starpvaldību līgumi. 1994.g.13.janv, lik. “Par LR starptautiskajiem līgumiem” 13.p. ir noteikts, ka ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to starptautiskie līgumi iegūst it kā augstāku spēku, nekā pat Satversme, tomēr Satversmi ir apstiprinājumi Satversmes sapulce, grozījumus tajā var izdarīt Saeima, kā arī starptautiskos līgumus apstiprina Saeima. Par šo jautājumu joprojām notiek diskusijas, kur tad īsti ir jāierindo starptautiskie līgumi. Strīdīgs jautājums bija arī par Konstitucionālo likumu, kura normas nu jau ir iekļautas Satversmes atsevišķā daļā. Pašreiz spēkā esošā Satversme sastāv no 6 nodaļām:1) vispārējie noteikumi, 2) Saeima, 3) Valsts prezidents, 4) MK, 5) Likumdošana, 6) Tiesa, 7) Valsts kontrole, 8) Cilvēka pamattiesības (sp. no 06.11.98).
Satversmes struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti galvenie modernā konstitucionālisma pamatprincipi – suverenitāte, tautvaldība, valsts varas dalīšana, tiesiskas valsts u.c. principi. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika (1.p.).
2.Konstitucionālo tiesību avoti.
Tiesību avots ir forma, kurā norma ietverta. Tas ir normatīva akts, ko izdod kompetenta valsts iestāde vai ko pieņēmusi tauta referendumā.
Pastāv objektīvie un juridiskie avoti. Konstitucionālo tiesību juridiskie avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, Konstitucionālās tiesas, pašvaldības normatīvie akti, izpildvaras normatīvie akti, iekšējie valsts līgumi, tiesu precedenti u.c.
LR konstitucionālo tiesību avoti ir: Satversme, MK noteikumi, Satversmes tiesas akti, pašvaldības saistošioe noteikumi, Centrālās vēlēšanu komisijas instrukcijas, starptautiskie līgumi.
3.Konstitūcija. Latvijas Republikas Satversme.
Vārds “konstitūcija” radies no latīņu constitutio – lēmums, noteikums. Šis termins laika gaitā ir ieguvis īpašu nozīmi. Sākotnēji par konstitūcijām tika dēvēti Romas imperatora izdoti likumi. Tomēr tās nebija konstitūcijas šā vārda mūsdienu izpratnē. Vārds “konstitūcija” ieguva savu pašreizējo nozīmi 18.gs., un pašlaik ar to apzīmē valsts pamatlikumu (vienu vai vairākus), kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības.
Konstitūcijām ir raksturīga īpaša valoda un augsta juridiskā precizitāte, tomēr konstitucionālo tiesību teorijā nav stingru prasību attiecībā uz to, kas jāregulē konstitūcijā, bet kas var tikt regulēts ar citiem likumiem. Līdz ar to konstitūcijas atšķiras gan pēc apjoma, gan pēc tajās regulētajiem jautājumiem. Tomēr visas konstitūcijas lielākā vai mazākā mērā regulē svarīgākos valsts iekšējās dzīves aspektus, un vairums konstitūciju satur arī cilvēka un pilsoņa tiesības, brīvības un pienākumus.
Dažkārt valsts savu konstitūciju nosauc kādā īpašā vārdā. Piemēram, Vācijā konstitūcija ir nosaukta par Pamatlikumu, Latvijā – par Satversmi (vārdu darinājis A.Kronvalds).
Sastopami arī gadījumi, kad ar vārdu “konstitūcija” apzīmē citādus dokumentus. Piemēram, Latvijas Universitātes uzbūves un darbības noteikumi nosaukti par Latvijas Universitātes Satversmi.
…
