Jēdziens “sabiedriskā politika” ir plaši sazarots. No būtiskajām sabiedriskās politikas sastāvdaļām pirmām kārtām minamas institūcijas, likumi, politikas subjekti, vērtības un normas, politiskā rīcība, konkrētas rīcībpolitikas, politikas leģitimitāte.
Politikai jābūt caurredzamai, lai iedzīvotāji varētu piekļūt informācijai un pārraudzīt sabiedriskās lemšanas procesus. Politiķiem jābūt atsaucīgiem pret iedzīvotāju paustajām vajadzībām un viņu izteiktajiem priekšlikumiem. Jāapzinās līdzdalības nozīme un jābūt gataviem sadarboties ar sabiedrību. Turklāt politiķiem un ierēdņiem jābūt pietiekami kompetentiem, lai viņi varētu pieņemt pamatotus un tālredzīgus lēmumus. Sabiebrība no politiķiem arvien vairāk gaida augstas morāliskās īpašības.
Desmit neatkarības gados Latvijas politika ir virzījusies pretī šiem demokrātijas ideāliem. Tomēr, kā liecina pētījums “Sabiedriskā politika un līdzdalība Latvijā”, pašreiz sabiedriskajā politikā izpaužas arī daudz trūkumu. Vairums aptaujāto iedzīvotāju, Saeimas deputātu, pašvaldības vadītāju un ierēdņu neuzskata, ka Latvijas sabiedrībā politiskās dienaskārtības jautājumi jau tiktu izlemti atklāti, pēc iespējas ņemot vērā visu interešu pušu viedokļus. Tikai katrs desmitais iedzīvotājs, Saeimas deputātus un pašvaldību vadītājs piekrīt spriedumam, ka Latvija ir valsts, kurā sabiedrība atbalsta politiķus un politiķi sniedz pārskatu sabiedrībai. Pavisam neliela daļa iedzīvotāju (15% respondentu) un pašvaldību vadītāju (21% respondentu) domā, ka Latvijā pieņemtie svarīgie politiskie lēmumi kalpo Latvijas iedzīvotāju vairākuma interesēm. Par to ir pārliecināti arī ne visi likumdevēji (57% aptaujāto) un vēl mazāk – augstākie valdības ierēdņi (44% aptaujāto). Tas rada būtiskus jautājumus par to, kā vārdā tiek īstenotā politika un kāpēc tai ir tik zema leģitimitāte jeb publiskā pamatotība gan visas sabiedrības, gan pašu politiķu un ierēdņu acīs.…
