90.gadu sākumā Latvijas sabiedrībā bija izplatīts uzskats, ka tirgus ekonomika a priori ir efektīvāka par administratīvo plānsaimniecību. Pietiks tikai mums likvidēt veco administratīvās plānsaimniecības ekonomisko modeli un aizstāt to ar tirgus ekonomikas modeli, lai Latvijā tūlīt sāktos nemitīgs ekonomiskais uzplaukums. Dzīvē viss ir izrādījies daudz sarežģītāk. Mūsu pēc neatkarības atgūšanas pirmā premjerministra Ivara Godmaņa cerības, ka “tirgus visu noliks savā vietā”, nav attaisnojušās.
Kā zināms, šodien pasaulē ir ap 200 valstisku veidojumu, no tiem absolūti nospiedošajā pārsvarā ir valstis, kurās ir tirgus ekonomikas modelis. Tikai divās valstīs - Kubā un Ziemeļkorejā – joprojām pastāv administratīvā plānsaimniecība klasiskā veidā. Taču bagāto un ekonomiski attīstīto valstu pasaulē ir tikai 25 (15 “vecās Eiropas Savienības (ES) valstis” plus Norvēģija, Šveice, Islande, ASV, Kanāda, Japāna, Austrālija, Jaunzēlande, Dienvidāfrikas Republika un Izraēla). Šīm valstīm ir stipri pietuvojušās tā saucamās Jaunās industriālās valstis (JIV) Dienvidaustrumu Āzijā, vispirms to pirmais četrinieks (Dienvidkoreja, Taivāna, Honkonga, Singapūra), bet pēc tam arī to otrais četrinieks ( Malaizija, Taizeme, Filipīnas, Indonēzija). Šim otrajam četriniekam ir pietuvojušās dažas arī JIV Latiņamerikā (Meksika, Brazīlija, Argentīna), kā arī pēc vairākiem bruto parametriem šīm JIV ir pietuvojušās arī Ķīnas un Indijas ekonomikas. Visas pārējās valstis ar tirgus ekonomiku ir pieskaitāmas tā saucamajai “trešajai pasaulei” jeb mazattīstītajai un nabadzīgajai pasaules daļai.
Komplicēta ir situācija ar tā saucamajām postsociālistiskajām pārejas ekonomikas valstīm Eiropā. Dažām no tām (Slovēnijai, Čehijai, Ungārijai) ir reālas cerības drīzumā iekļūt pasaules bagāto un attīstīto valstu grupā, savukārt, dažām (Polijai, Slovākijai) tas varētu būt pa spēkam tuvākā nākotnē. Problemātiska ir trīs Baltijas valstu, un it īpaši Latvijas (kā zināms, Latvija ir patreiz nabadzīgākā ES valsts) nākotne, kuras gan ir iekļuvušas ES, taču pēc ekonomiskās attīstības rādītājiem tās pagaidām tālu atpaliek no ES vidējā līmeņa. Šo valstu uzdevums tuvākajā pārredzamajā nākotnē ir nostiprināties attīstītās pasaules perifērijā.
Šajā sakarībā Latvijai būtu ļoti nopietni jāizvērtē savas līdzšinējās neveiksmīgās ekonomiskās attīstības pieredze, jāatrod tās kļūdas, kuru dēļ mēs ekonomiskajā attīstībā šodien esam pat aiz saviem tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas. Viena no aizvadītā perioda galvenajām kļūdām, mūsuprāt, ir pārspīlētās un nemotivētās cerības uz tirgus mehānisma stihisko darbību makroekonomisko procesu sakārtošanā un sākotnējā nemācēšana vai nespēja valsts aparātam ieņemt mūsdienu tirgus ekonomikai adekvātu lomu un vietu. Valsts ekonomiskās lomas apzināšanās un tās ieņemtās vietas pārvērtēšana tirgus ekonomikas procesos Latvijā notika tikai pašā gadsimtu mijā līdz ar tuvināšanos ES. Interesanti konstatēt, ka tikai pēc Briseles aicinājuma Latvijā beidzot tapa visas valsts tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības plāns. Līdz tam 10 gadus Latvijas ekonomika attīstījās bez jebkādas savas stratēģiskās vīzijas.
Ir vispār zināms, ka neviena nopietna firma nevar savu uzņēmējdarbību sekmīgi attīstīt bez ilgtermiņa attīstības stratēģijas un plāna, kā šo stratēģiju realizēt dzīvē, ka firma bez savas attīstības stratēģijas atgādina “ezīti miglā”. Mūsuprāt, līdzīgi tas ir arī ar valsti. Valsts, kas nezina, ko tā grib sasniegt savā ekonomiskajā attīstībā pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem, atgādina burinieku, kas bez mērķa klīst pasaules okeānā un kuram neviens vējš nav ceļa vējš.
Lai Latvija izkļūtu no vietas, kuru tā patreiz ieņem ES, tai ir nepieciešama tāda ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģija, kas tai nodrošinātu paātrinātu un sekmīgu ekonomisko attīstību, t.i., sava veida “iedzīšanas” jeb “ panākšanas” stratēģija. Līdzīga tai, kādu pēdējos 30 – 40 gadus ir sekmīgi īstenojušas JIV Dienvidaustrumu Āzijā. Diemžēl pastāv bažas, ka Latvijas politiskā elite joprojām vēl ir aizņemta ar oligarhu savstarpējām cīņām, ka tai šķiet, ka atrašanās ES jau pati par sevi automātiski nodrošinās valsts ekonomisko attīstību un tās iedzīvotāju labklājības augšanu. Te vietā būtu atgādināt, ka tikai tāda valsts ekonomiskās attīstības stratēģija, kas nodrošina šīs valsts pozīciju nostiprināšanos citu valstu vidū, var tikt uzskatīta par atbilstošu tās nacionālajām interesēm. Pretējā gadījumā varam runāt par valsts antinacionālu attīstības stratēģiju, kāda diemžēl ir konstatējama Latvijā aizvadītajā desmitgadē, kuru gribas nosaukt par neizmantoto iespēju desmitgadi.
…
