1. Viduslaiki 12.gs.b. – 16.gs. pirmā puse.
12.gadsimta beigās Latvijas teritorija kļuva par Svētās Romas impērijas, kurā noteicošā loma piederēja Vācijai, interešu objektu. Aizsākās simt gadu ilga cīņa, kuras rezultātā latviešu ciltis zaudēja neatkarību. 13. gadsimta beigās agrākās lībiešu, latgaļu, kuršu, sēļu un zemgaļu teritorijās tika izveidota feodālo valstiņu konfederācija, ko sauca par Livoniju. Tajā ietilpa arī Tērbatas bīskapija un Sāmsalas – Vīkas bīskapija.
Sākot ar viduslaikiem, Latvija iekļāvās Rietumeiropas profesionālās mākslas apritē. Varam atrast gan romānikas parādības, kas gan ir vāji izteiktas, gan gotikas stila pieminekļus, kas Latvijā guva visai spilgtu izpausmi un saglabājās ilgāk nekā Rietumeiropā.
Arhitektūrā par būtiskāko jauninājumu kļuva mūra celtniecība. No akmens un ķieģeļiem galvenokārt būvēja nocietinātas pilis un nozīmīgākās baznīcas, taču vairumu ēku joprojām cēla no koka.
Līdz ar Latvijas iedzīvotāju pievēršanu kristīgajai ticībai tās teritorijā sāka būvēt baznīcas, un līdz 16. gadsimtam radās apmēram 80 baznīcu, no kurām divas trešdaļas bija koka ēkas. Lielās mūra baznīcas tika celtas pat gadsimtus ilgi, izejot vairāku stilu stadijas.
Līdz ar Latvijas iedzīvotāju pievēršanu kristīgajai ticībai (katoļticībai) par vienu no viduslaiku arhitektūras pamatnozar5ēm Latvijā kļuva baznīcu celtniecība.
Jersikā un Koknesē jau pirms vāciešu ienākšanas pastāvēja pareizticīgo baznīcas. Ēkas tika nopostītas vācu iebrukuma laikā 13. gadsimta sākumā, un par to izskatu nekas nav zināms. Precīzāku liecību nav arī par rakstītos avotos minēto baznīcu netālu no Dundagas, kur ap 1070. gadu esot cēlis kāds dāņu tirgotājs.
Par katoļticības centriem Latvijā sākumā kļuva pirmie vāciešu nocietinājumi Daugavas lejtecē – Ikšķilē, Mārtiņsalā, Rīgā, Daugavgrīvā, kur tapa pirmās mūra baznīcas.
Pats senākas mūra dievnams Baltijā bija līdzās Ikšķiles pilij celtā baznīca (1185 – 1186), kuras vienkāršais taisnstūrveida apjoms līdzinājās nocietinājuma būvei. Sākotnēji pat vienīgā ieeja baznīcā veda caur dienvidu sienu – no pils pagalma puses, bet baznīcas ziemeļu sienā savukārt atradās šaujamlūkas. Ēka bija tipiska vēlās romānikas celtne, to būvēja no Gotlandes ataicināti meistari. Baznīca celta no apskaldītiem kaļķakmens blokiem un ārpusē pārklāta ar plānu apmetumu. Tās pārsegumu veidoja krusta velves, kuras balstīja masīvi mūri, kā arī telpas vidū novietots krustveida stabs. Arī arku , kas nodalīja koka telpu, uz pusēm dalīja romāniska kolonna. Kolonnas veidojums ir samērā sarežģīts un kaluma kvalitāte – nevainojama. Līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai baznīcas drupas.
Drupās līdz mums nonākusi arī 13.gs sākumā celtā Mārtiņsalas baznīca 28,5 x 10,5 m liela vienjoma celtne. Tās iekštelpu sākotnēji sedza trīs krusta velves, un altārtelpa (koris) bija vienā platumā ar draudzes telpu. Virs apmēram 2 m biezās baznīcas rietumu sienas pacēlās neliels tornītis. Mārtiņsalas baznīca pieder pie t.s. tirgotāju baznīcām, kuras izmantoja arī preču uzglabāšanai.
…
