Secinājumi:
- Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā pašvaldības ir kļuvušas lielākas, taču viena daļa pašvaldību iedzīvotāju skaita ziņā neatbilst Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam:
• proporcionāli daudzi novadi neatbilst Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajam novadu veidošanas kritērijam – minimālajam iedzīvotāju skaitam novada pašvaldībā (4 000). Šādu novadu skaits ir 36, jeb 33% no kopējā skaita;
• divu republikas pilsētu - Jēkabpils un Valmieras iedzīvotāju skaits neatbilst likumā noteiktajam minimālajam iedzīvotāju skaitam republikas pilsētā – 25 000.
- Līdz 2009. gadam tika veikta vairāku pašvaldību apvienošanās jaunos novados.
- Pašvaldību funkciju veikšanai nepieciešamā infrastruktūra ir koncentrēta lielu novadu pašvaldību rīcībā.
- Neviendabīgā pašvaldību sistēma neļaus pārņemt nākotnē decentralizējamās valsts pārvaldes funkcijas: mazie novadi nejaudā paši tikt galā ar visiem uzdevumiem. Pašvaldības jau tagad savstarpēji sadarbojas – vai nu veido kopīgas iestādes vai nodod funkcijas lielo novadu pašvaldībām.
- Mazo novadu grupā ir salīdzinoši zemāki nodokļu ieņēmumi un arī to īpatsvars kopējā pašvaldības budžetā, vienlaikus saņemtās dotācijas no finanšu izlīdzināšanas ir augstākas, un kopumā satraucoši šķiet arī tas, ka gandrīz trešajai daļai pašvaldību šobrīd vienlaikus ir gan mazākie nodokļu ieņēmumi, gan visaugstākie administratīvie izdevumi un arī straujākais iedzīvotāju skaita samazinājums. Tas, protams, apdraud šo pašvaldību attīstības iespējas.
- Izšķiršanās par reģionālā līmeņa pašvaldībām (apriņķiem) vēl nav veikta, un pamazām nostiprinās plānošanas reģionu kā koordinācijas un sadarbības institūciju statuss.
- Ne vienmēr "mazs principā ir slikts". Taču ir mazi novadi, kas saimnieko ļoti ilgtspējīgi. Piemēram, Preiļu novads Latgalē uzrāda labus rezultātus.
…
