Latvija pēc 1991.gada

Padomju Savienība pamazām bruka un sākās cīņa par neatkarību. Neatkarības kustības priekšgalā gāja trīs Baltijas valstis. Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Tautas Frontes (LTF) atbalstītie kandidāti. Cīņā par neatkarību pārgāja AP rokās. Par AP priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu. Par valdības vadītāju kļuva LTF faktiskais vadītājs Ivars Godmanis.
1990. gada 4. maijā AP pieņēma „Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu”. Tika noteikts pārejas periods, kura laikā vajadzēja veikt nepieciešamos darbus, lai izveidotu neatkarīgas valsts iestādes un atbrīvotos no PSRS virsvadības. PSRS austākā politiskā vadība neatzina 4. maija deklarāciju. Latvijā sākās cīņa pret tās neatkarību un īpaši aktīvi bija okupācijas karaspēka virsnieki un Alfrēds Rubiks. Viņi organizēja provokācijas pret jauno varu un par galveno destruktīvo spēku kļuva īpašā milicijas vienība OMON. OMON kaujinieki bija sagatavoti cīņai ar noziedzniekiem un masu nekārtībām.
1990. gada nogale bija saspringts posms PSRS vēsturē, jo plašas aprindas centās aizkavēt PSRS sabrukumu un ierobežot neatkarības centienus. Maskavas presē un televīzijā bija redzami apmelojoši sižeti par notikumiem Baltijas valstīs. Šo sižetu galvenais uzdevums bija diskreditēt jauno valdību.…