Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas, brīvība beidzās līdz ar Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanu un tam pievienoto slepeno papildprotokolu, kur Padomju savienība ar nacistisko Vāciju vienojās par to, ka Latvija un Igaunija paliek Padomju savienības ietekmes zonā, bet Lietuva – Vācijas, bet vēlāk Polijas dalīšanas rezultātā arī Lietuva tika pievienota PSRS ietekmes zonai.
Latvijas teritorijā Otrais pasaules karš sākās, kad to jau bija okupējusi PSRS un tika veikts plašs sovjetizācijas process gan ekonomikā, gan sociālajā, gan kultūras sfērā. Arī pārvaldes iekārta tika reformēta, izveidojot Tautas padomes, kad to PSRS pēc tās struktūras bija federāla, bet pēc pārvaldes formas – centralizēta, kur politiskā vara koncentrējās Komunistiskās partijas rokās.
Pēc Latvijas okupācijas tika pārtraukta gan ekonomikas, gan valsts kā tādas attīstība, kāda tā bija iespējama neatkarības gados. Kā sociālās kontroles elementu PSRS pielietoja deportācijas, kas skāra gan partijas aktīvos darboņus, gan tajā laikā par buržujiem dēvētos iedzīvotājus. Arestētie netika šķiroti pēc etniskās vai nacionālās piederības, bet pēc sociālās piederības. Tika deportēti tie cilvēki, kuri varētu apdraudēt vienlīdzīgas sabiedrības veidošanu, kur galvenā un svarīgākā būtu „darbaļaužu” šķira.
Tādā veidā tika deportēta lielākā daļa Baltijas inteliģences, kas kopumā aizkavēja tautas intelektuālo attīstību.…