Krievijas impērija 19. gadsimta vidū bija atpalikusi valsts, zemnieki atradās dzimtbūšanas un klaušu jūgā. Zināmas politiskās tiesības bija tikai muižniekiem un garīdzniekiem. Uz utopiskā sociālisma idejām balstījās narodņiku kustība, kuras ideāls bija patriarhālā Krievijas zemnieku kopiena. Liberālie spēki Krievijā bija sašķelti divos virzienos, „Rietumnieki” centās panākt Krievijas modernizāciju, sekojot attīstīto Rietumeiropas valstu paraugam, savukārt slavofilu virziena piekritēji visu Krievijas nelaimju cēloni saskatīja Rietumu ietekmē.
Krievijas impērijā īpašā stāvoklī atradās Baltija, kas tolaik ietvēra Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas. Līdz 1863. gadam tika ierobežotas Baltijas zemnieku (~95% no latviešu tautas) tiesības mainīt dzīvesvietu, nevarēja iegūt īpašumā zemi. Vidzemē tādas iespējas radās tikai ar 1849. gadu, bet Kurzemē – ar 1863. gadu. Klaušas tika atceltas tikai no 1867.-1868. gadam, bet praktiski pastāvēja vēl ilgāk. Zemnieki neapmierinātība izpaudās nemieros. Plašākie dumpji notika 1841. gadā. Zemnieku centieni uzlabot dzīves apstākļus izpaudās arī izceļošanas kustībā uz Iekškrieviju, kā arī masveidīgi pārejot pareizticībā. Zemnieki tiecās atbrīvoties no vācu baronu jūga, saistot savas cerības ar cara valdību. …