Rīga Oktobra vispārējam politiskajam streikam pievienojās 14. (27.) oktobrī, tuvākajās dienās tajā iesaistoties visu lielāko fabriku streikiem.
Divi ievērojami notikumi ar vienas nedēļas starpību bija Rīgā sasauktie kongresi- skolotāju un pagastu delegātu. Skolotāju kongresa darbā piedalījās 800 skolotāju (200 LSDSP biedri). Galvenā tēma bija pret pārkrievošanu. 19. un 20. novembrī (2. un 3. decembrī) notika Latvijas pagastu delegātu kongress, uz kuru no visām Latvijas malām, izņemot Latgali, Rīgā sabrauca ap 1000 vēlētu pagastu delegātu. Kongress pieņēma lēmumu, ka līdzšinējiem pagastu vecākiem savs amats jāatstāj un īstu, demokrātisku vēlēšanu ceļā jāievēl rīcības komitejas piecu cilvēku sastāvā. Pavisam 1905. gadā latviešu apdzīvotajos Vidzemes, Kurzemes un Latgales novados ietilpa 501 pagasts. 470 pagastos rīcības komitejas ievēlēšanu, un līdz soda ekspedīcijas karaspēka ierašanās brīdim Latvijas laukos pirmo reizi Latvijas vēsturē visa vara uz vietām patiešām pārgāja tautas vēlēto pārstāvju rokās. Delegāti ievēlēja arī izpildorgānu- Centrālo biroju- piecu cilvēku sastāvā, bet īstie vadītāji bija trijotne: Jānis Kroders, Jānis Brigaders un Hermanis Asaris. Runājot par valsts varu, LSDSP izvairīgais, nenoteiktais viedoklis ņēma virsroku.
1905. g. 12. decembrī Rīgā un Vidzemē izsludināja kara stāvokli. 15. (28.) dec. Valkā ieradās ģenerāļa Orlova vadītais soda ekspedīcijas korpuss. Viņam sekoja cara ieceltais Baltijas ģenerālgubernators Sologubs. Tautā jau bija jūtams revolucionārās noskaņas pagurums.
18. (31.) dec. Pļaviņu un Skrīveru rajonā ieradās soda ekspedīciju vienība ģenerāļa V. Meinarta vadībā. Kurzemes DA (Zemgales) rajonos rīkojās ģenerāļa F. Venta vadītais karaspēks.
Pavisam Vidzemē un Kurzemē Krievijas valsts varas pilnīgai atjaunošanai iesūtīja 15,6 tk. karavīru. No tiem 3000 bija jātnieki ar 32 lielgabaliem. Orlova, Meinarta un Venta vienības sadalījās mazākās, kuras pārvietojās pa visu Latviju. 1906.g. 20. janvārī (2.februārī) ar valdības rīkojumu tika ieviestas kara tiesas. Tomēr lauku kara tiesu sastāvu izveidoja paši soda ekspedīciju karaspēka daļu komandieri un virsnieki.
No 1905. līdz 1907.gadam eksekūcijās pavisam cieta 700 skolotāji. Nodedzināja 300 mājas. Līdz 1908. gadam, kad Krievijas jaunievēlētā Valsts dome likvidēja soda ekspedīcijas un atcēla kara stāvokli, bez tiesas sprieduma bija nošauts 2041 revolucionārs, kara tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju bija izsūtīti 2652, bet 7000-8000 cilvēku saņēma cietuma sodus. Ap 5000 revolucionāriem izdevās izbēgt uz ārzemēm, gk. uz ASV. Kopīgie cilvēku zaudējumi revolūcijas dēļ vērtējami ap 15000.
Neraugoties uz milzīgo upuru skaitu revolūcijas laikā, tā bija atnesusi latviešiem zināmus ieguvumus – pieauga pilsoniskās brīvības apjoms, biedrošanās brīvība, varēja atvērt latviešu skolas, valsts domē vēlēt pārstāvjus no Latvijas, Latgalē tika atcelts aizliegums iespiest grāmatas un periodiku latgaliešu valodā, sākās rosīga saimnieciskā dzīve, attīstījās garīgā kultūra.
…
