Rīga toreiz bija lielāka par Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. Ne vienu reizi vien zviedru karaļi aizņēmās no Rīgas naudu. Lai nosargātu savā īpašumā bagāto pilsētu, zviedri pilnveidoja nocietinājumus – visapkārt stiepās dziļš ūdens grāvis (tagad to saucam par pilsētas kanālu), augsti zemes vaļņi – bastioni – un uz tiem spēcīgi lielgabali, kas droši sargāja iedzīvotāju labklājību.
XVII gadsimta vidū Rīgu gribēja iekarot Krievijas cars. Viņš ar milzīgu karaspēku gar Daugavu nonāca līdz pilsētai, bet neko nepanāca un atkāpās. Par rīdzinieku varonību Zviedrijas valdnieks piešķīra Rīgas ģērbonim karaļa kroņus virs lauvas galvas un virs sakrustotām atslēgām.
Muižu redukcija
Latviešu zemnieku izaudzēto labību kuģos veda uz Zviedriju. Valsts un karaļa naudas kase strauji pildījās. Lai gūtu vēl lielākus ienākumus no iekarotās Vidzemes, zviedru valdnieki (tolaik karali uzskatīja par galveno zemes īpašnieku) lika valsts labā pārņemt muižnieku muižas, ja īpašnieki nespēja ar dokumentiem pierādīt savas tiesības uz tām.
Vācu muižnieki sasauca landtāgu, pretojās, teikdami, ka “apspiestai un nabagai muižniecībai atņemot pēdējo kumosiņu maizes un spiežot ķerties pie ubaga spieķa”. Zviedrijas karaļi šos protestus neievēroja. Redukciju nobeidzot XVII gadsimta beigās, muižniekiem palika tikai viena sestā daļa no agrākajiem īpašumiem. Līdzšinējos īpašniekus zviedri atstāja par pārvaldniekiem viņu bijušajās muižās.…
