“Kādā vārdā lai īsti saucam brīvā pasaulē dzīvojošos latviešus? Vai tie ir bēgļi vai trimdinieki, vai emigranti, vai vienkārši- klaidas latvieši?”
( V. Vīķe Freiberga.)
Bēglis, pēc definīcijas, ir cilvēks, kas atstāj savu mājvietu kara briesmu vai kara katastrofu dēļ. Trimdinieks ir jau kaut kas cits: vai nu izsūtīts no savas zemes, vai arī pats savu zemi atstājis tādēļ, ka nevar pieņemt tur pašlaik eksistējošos apstākļus, galvenokārt politiskajā plāksnē. Emigrants ir brīvprātīgi atstājis zemi tādēļ, ka nav apmierināts ar tajā valdošiem, galvenokārt saimnieciskajiem apstākļiem un dzīves iespējām un aizbraucis uz paša izraudzītu jaunu zemi, kurā cer veidot sev labāku dzīvi.
Vairums latviešu, kas dzīvo Rietumu zemēs, ir savā laikā gājuši cauri visām iepriekš minētajām stadijām, vienai pēc otras. Latviju atstāja kā kara bēgļi, vairums ar domu, ka drīz atgriezīsies mājās. Kļuvuši par trimdiniekiem tad, kad atklājas, ka Rietumu valstis nemaz nedomā palīdzēt atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Kļuvuši par imigrantiem tad, kad Vācijas bēgļu nometnes likvidējās un vajadzēja meklēt sev jaunu mājas vietu.
“Divdesmitā gadsimta literatūra būs trimdā izdzīto vēsture.”
( Z. Mauriņa.)
Anšlavs Eglītis par latviešu trimdinieku dzīvi uzrakstījis savos romānos. Visspilgtāk tas tiek parādīts romānos- “Bezkaunīgie veči” un “Laimīgie”. Mani iepriecināja arī tas, ka A. Eglītis to visu uzrakstījis tādā smalki ironiskā manierē, ar interesantu sižetu un asprātīgu dažādu slāņu valodas izmantošanu.…
