Mīkla ir vārdos neizteikta priekšmeta, dzīvas būtnes vai parādības apraksts. Dziesmās tiek izteiktas jūtas, pasakas nodarbina mūsu fantāziju, bet mīklas rosina prāta darbību, vingrina attapību.
1.Latviešu tautas mīklu pirmsākumi
Nav zināms, vai senajiem latviešiem bijuši savi priesteri un burtnieki, bet ir izpētīts, ka latvieši dažos gadījumos mēģinājuši izzināt dievu prātu un ka viņu starpā bijuši cilvēki, kas pārzināja noslēpumus. Kad 13.gadsimta sākumā Imeras latviešiem vācu garīdznieki lika pieņemt viņu ticību, tad latvieši esot zīlējuši, kāda ir dieva griba. Ārkārtējas garīgas spējas bija pareģiem, zintniekiem un burvjiem. Viņi glabāja vārdus, ar ko tie izdarīja burvestības, dziedināja slimības, piesēja zagļus vai apturēja uguni. Šajos vārdos bija noslēpums jeb mīkla, tā, piemēram, uguns vārdos: „Sarkans gailītis, uguns plēnītes; vecs vīriņš iet pa ceļu - ne tam deg, ne tam sāp.” Līdzīgas gleznas ir arī īstajās mīklās, piemēram: „Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu.” (Uguns un ogle.)
Senos laikos mīklām bija nopietna saistība ar dzīvi. Arī starp latviešu tautas mīklām, viena no senākajām varētu būt mīkla, kura apzīmē gadu: „Liels, resns ozols, divpadsmit zaru, katrā zarā pa četri perēkļi, katrā perēklī pa septiņi olām”. Kā arī mīkla: „No rīta četriem, pusdienā diviem, vakarā trim. Mīklas, tāpat kā pasakas, ir vairākām tautām kopīgas. Tās tiek pārmantotas. To autors ir pati tauta. Somu zinātnieks Anti Arne pētījis mīklu rašanās ceļus. Viņš pielietojis ģeogrāfiski vēsturisko metodi, lai izsekotu kādai zināmai mīklai un spētu uzmeklēt tās pirmsākumus, izcelšanās vietu un laiku.…
