Līdz Pirmajam pasaules karam Krievijas armijā „cittautiešu”* nacionālas karaspēka daļas vai vienības nebija paredzētas. Karadienestā iesauktie latvieši, tāpat lietuvieši, igauņi u.c. tika nosūtīti uz dažādām karaspēka daļām un izkliedēti pa visu plašo Krievijas impēriju. Savukārt daudz uzņēmīgu jauniešu no nemantīgo aprindām nereti izvēlējās kroņa jeb valsts militārās izglītības ceļu un iestājas karaskolās. Latviešu īpaši iecienīta bija Viļņas junkurskola (karaskola), jo pēc tās beigšanas jaunie virsnieki parasti tika atstāti dienēt Viļņas kara apgabalā, kas aptvēra arī Latvijas teritorijas ievērojamu daļu. Tādējādi nekrievu virsnieku skaits šajā kara apgabalā no gada gadā auga. Viļņas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis P. Rennenkampfs, kā liecina viņa atskaite par 1913. gadu, bija visai neapmierināts ne tikai šo faktu, bet vēl vairāk ar to, ka minētie virsnieki galvenokārt pārstāvēja vietējās pamattautības. Kāds cits Baltijas vāciešu cilmes ģenerālis – A. Rozenšilds – Paulins (Pirmā pasaules kara pašā priekšvakarā viņu iecēla par 29. divīzijas** komandieri) savās atmiņās nicinoši augstprātīgi norādīja, ka „virsnieku milzīgu procentu” sastādījuši „mazizglītotie un neaudzinātie, viszemākās izcelsmes latvieši”. Nevar teikt, ka nekas līdz tam nebūtu ticis darīts, lai ierobežotu latviešu virsnieku, sevišķi talantīgāko, skaitu Viļņas kara apgabalā. Pēc piemēriem nav tālu jāmeklē. „Nav vēlams viņu nozīmēt dienestam Baltijā, jo pašlaik viņš līdztekus daudzām pozitīvām īpašībām tomēr rada cittautieša, bet ne krieva iespaidu,” teikts atestācijā par tikko Nikolaja Ģenerālštāba akadēmiju beigušo J. Vācieti, kuram tāpēc dienestu nācās turpināt Grodņā. Cits apdāvināts Ģenerālštāba akadēmijas absolvents – P. Radziņš (arī Viļņas junkurskolas bijušais audzēknis) – tika nosūtīts uz Varšavas kara apgabalu.
Visumā latviešu virsniekus vērtēja apzinīgi. Pateicoties disciplinētībai un apzinīgai attieksmei uzticēto pienākumu izpildē, daudzi kļuva pulkveži, citi absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju, viens otrs saņēma pat ģenerāļa uzplečus, kaut arī nekrieviem tos iegūt bija ārkārtīgi grūti
1915. gada pavasarī latviešu plašākās aprindās ievērību izpelnījās uzskats, ka latviešu nacionālās karaspēka daļas varētu ievērojami sekmēt frontes stabilitāti Latvijas teritorijā, varbūt pat spētu aizraut sev līdz krievu daļas un padzīt vāciešus no Kurzemes vai vismaz atspiest tālāk no Rīgas. Rimusies likās krievu pilsoniskās sabiedrības un administrācijas neuzticība latviešiem. Grūtāk bija cerēt ar ārēji pārspīlēto patriotismu ietekmēt cara galma aprindas.
…