1905. gada revolūcija Latvijā bija cīņa par sociālo un nacionālo atbrīvošanos. Pirmais pasaules karš (1914–1918) smagi skāra Latvijas teritoriju – tika okupēta Kurzeme, kurai draudēja kolonizācija. Tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni, kas vēlāk pārgāja lielinieku (boļševiku) pusē. Pulkveža Oskara Kalpaka vadībā savācās pirmie brīvprātīgie kareivji cīņai pret lieliniekiem. Pēc oktobra apvērsuma Krievijā arī Latvijas neokupētajā daļā (Vidzemē) varu pārņēma padomes. Vidzeme kļuva par Padomju Krievijas autonomu apgabalu, kam bija sava vēlēta pārvalde. Augstākā vara piederēja Latvijas padomei (69 cilvēki), kas izveidoja valdību (Iskolatu) ar Frici Roziņu priekšgalā.
1914. gadā sākās pirmais pasaules karš, kurā iestājās gandrīz visas pasaules valstis. Galvenie pretinieki bija Anglija, Francija un Krievija (tā sauktā Antante), no vienas puses, un Vācija un Austroungārija, no otras puses.
Kara sākumā Krievijas armijas kaujās cieta lielus zaudējumus. Krita arī daudz latviešu, kas bija iesaukti krievu cara karaspēkā.
1915. gadā Vācijas pulki iebruka Krievijā, ieņemdami plašus apgabalus. Vācu rokās nonāca arī daļa Latvijas: Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Sākās Bēgļu laiks, simtiem tūkstošu cilvēku bija jāatstāj dzimtās mājas. Lai palīdzētu nelaimīgajiem tautiešiem, izveidojās bēgļu palīdzības organizācijas.
1915. gada pavasarī vācieši sāka lielu uzbrukumu Krievijai, cerot to sakaut un piespiest izstāties no kara. Aprīlī vācu karaspēks bija ieņēmis daļu Lietuvas un Kurzemes. Krievu karavīrus pārņēma panika. 19. un 20 aprīlī (2. un 3. maijā) divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni (zemessargi - armijā iesaukti pavecāki vīri), kuros lielākā daļa bija latvieši, atvairīja daudz spēcīgāku ienaidnieku pie Jelgavas.
Taču Daugavgrīvas zemessargiem nebija pa spēkam vieniem apturēt ienaidnieku. Līdz 1915. gada rudenim vāci ieņēma visu Kurzemi, Zemgali un Sēliju līdz Daugavai, tuvojās Rīgai. Tuvojoties ienaidniekam, daudzi iedzīvotāji labprātīgi atstāja savas mājas. Daudzus citus krievu cara karaspēks atkāpjoties piespieda doties bēgļu gaitās - tika izdota pavēle atstāt dzimtās mājas visiem 18-45 gadus veciem vīriešiem.
Tika pamesta sūrā darbā krātā iedzīve, jo vezumos līdzi varēja paņemt tikai pašu nepieciešamāko. Kurzemi un Zemgali atstāja vairāk nekā 570000 cilvēku. Viņi apmetās uz pagaidu dzīvi Latgalē, Vidzemē, Igaunijā vai devās tālāk Krievijā. Līdzpaņemtos lopus un citu mantu rekvizēja(atsavināja) par nelielu atlīdzību armijas vajadzībām. Steigā evakuēja (izveda) uz Krievijas iekšieni arī rūpnīcu darbgaldus, tiem sekoja strādnieki ar ģimenēm. Pirmā pasaules kara gados Latviju pavisam atstāja ap 760000 cilvēku. Tauta atkal atradās uz iznīcības sliekšņa, jo bez dzimtenes tai nevarēja būt nākotnes.
…
