Pirmie cilvēki Latvijas teritorijā. Latvijas teritorija no ledus atbrīvojās pirms 13-14 tūkstošiem gadu. Tad izveidojās jūru, upju, ezeru robežas, kuras sākotnēji bija mainīgas. Klimatam kļūstot siltākam, pakāpeniski pārveidojās augu un dzīvnieku valsts un radās cilvēku dzīvei piemēroti apstākļi.
Cilvēki, sekojot ziemeļbriežiem, kurus viņi medīja, apmetās šeit jau IX.gt.p.m.ē. (Pie Lubānas ez., Burtnieku ez.) Sākotnēji apmetnes atradušās viegli pieejamās vietās un ap tām netika būvēti nocietinājumi. Tās bija atklātas celtņu grupas. Iedzīvotāju galvenais iztikas avots bija medības, zveja un ēdamo augu vākšana. Ievērojamākais viņu sasniegums – ar rokām lipinātu māla trauku darināšana. Viņu sabiedriskā iekārta bijuši mātes ģints, jo vīriešiem, kas devušies ilgstošos medību pārgājienos, apmetnes dzīvē bijusi daudz mazāka loma. Bērna tēvs daudzos gadījumos nemaz nebija zināms, un cilvēka raduraksti tika rēķināti pēc radniecības pa sieviešu līniju. Akmens laikmeta ļaužu dzīve nebija viegla. Viņi cieta no aukstuma un slimībām, nepietiekama uztura. Vidējais mūža ilgums nepārsniedza 30 gadus. Pastāvēja augsta bērnu mirstība.
III.gt. p.m.ē. Latvijas teritorijā no Ziemeļaustrumiem ienāca jauni cilvēki – ķemmes bedrīšu kultūras pārstāvji. Viņus pētnieki uzskata par Baltijas somu (līvu, igauņu, somu) priekštečiem. Kultūras nosaukums cēlies no īpatnējās keramikas. Tie bija māla trauki ar noapaļotu dibenu, taisnām, uzbužinātām malām un ķemmes – bedrīšu rotājumu, kuru veidoja ar speciālu spiedogu iespiestas ķemmveida zobiņu un bedrīšu joslas. Šāds rotājums blīvi sedza trauka ārējo virsmu, reizēm arī iekšējo malu. Par viņu nodarbošanos kļuva arī zvejniecība. Latvijā šīs ciltis īpaši interesēja dzintars, kuru tie iemainīja pret kaltiem, bultām, makšķerāķiem.
II gt. p.m.ē. Latvijā ienāca mūsu priekšteči – balti, atspiežot somus uz ziemeļiem. Baltu visplašākās izplatības periodā (II/I gt.p.m.ē.) to apdzīvotā teritorija tālu pārsniegusi pašreiz latviešu un lietuviešu apdzīvotās teritorijas robežas.( sk karti) Arheologi šīs ciltis apzīmē par piederīgām pie auklas keramikas un laivveida kaujas cirvju kultūras. Šo radniecīgo kultūru nosaukums veidojies no kopīgām arheoloģisko atradumu pazīmēm – ar auklas vai skujiņu ornamentu rotātiem māla traukiem. Viņi jau pazina lopkopību un līdumu zemkopību, kaut arī medībām vēl ilgi bija liela nozīme. Balti attīrīja no mežiem laukus, - līdumus. Viņi izcirta kokus, sadedzināja zarus un celmus. Zemi irdināja ar kapli un zaru ecēšām. Kā mēslojums noderēja pelni. Kad sāka izmantot zirgus, izgudroja arklu, sākumā ar koka, vēlāk ar dzelzs lemesi (iegūt dzelzi balti iemācījās I gt. p.m.ē.), tas, savukārt, paaugstināja darba ražību.
Katrs kopienas vīrietis bija arī kareivis, jo nereti vajadzēja cīnīties pret sirotāju iebrukumiem. Arī balti dzīvoja radinieku kopienās – dzimtās, kuru priekšgalā bija vecākais un pieredzējušākais vīrietis – dzimtas galva. Vairākas radniecīgas dzimtas, kas dzīvoja vienā teritorijā, veidoja cilti, kuru vadīja vēlēts vadonis.
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Latvijas teritorijā sākās agrais dzelzs laikmets. Cilvēki iemācījās iegūt dzelzi no vietējās purva rūdām un dzelzs darbarīki nomainīja kaula un bronzas izstrādājumus. Ceļoties darba ražīgumam, zuda nepieciešamība visai ģintij strādāt kopīgi. No ģints kopienām sāka izdalīties atsevišķas tā sauktās lielās saimes, kuras sastāvēja no vairāku paaudžu radiniekiem. Tām piederēja savs īpašums, kuru tās sadalīja pēc saviem ieskatiem. Tā mūsu ēras sākumā no 2.-5.gs. Latvijas teritorijā sāka veidoties personiskais īpašums.
8.gs. Latvijas teritorijā ievērojami izmanījās sabiedriskās attiecības. Bagāto saimju vecākie jeb, kā viņus dēvēja, – labieši, - centās iegūt savā īpašumā vairāk zemes, lopu, darbarīku un darbaspēka. Arheoloģiskie atradumi un rakstītie vēstures avoti liecina, ka tā laika sabiedrībā bijusi izteikta profesionālā, mantiskā un sociālā noslāņošanās. Arvien biežāk izraisījās kari, kādēļ attīstījās nocietināto piļu celtniecība. Lai sekmīgāk aizsargātos pret ienaidniekiem, kā arī veiktu iebrukumus citās teritorijās, sākās sasvstarpēji radniecīgu cilšu saplūšana cilšu savienībās.
9.- 12. gs. Latvijas teritorijas vietējās sabiedrības sasniedza augstu attīstības līmeni. Šajā periodā cilvēki dzīvoja galvenokārt pilskalnos un senpilsētās, arī viensētās. No zemkopības pilnīgi atdalījās amatniecība. Agrāk par citiem kā atsevišķs amats izveidojās kalēja, pēc tam arī rotkaļa profesija. Augsta šīs profesijas ļaužu koncentrācija bija tieši piļu tuvumā. Kalēji gatavoja lauksaimniecības darbarīkus (zirglietas, izkaptis, kapļus, nažus arklus, spīļarklus) un ieročus (zobenus, kaujas cirvjus). Kuršu kalēju gatavotie zobeni un šķēpi tika vesti uz latgaļu, līvu un igauņu zemēm. Tie atrasti pat Zviedrijā. Rotkaļi gatavoja bronzas un sudraba rotas (saktas, gredzenus, aproces, kaklariņķus, važiņas). Zviedrijā un Gotlandē sastopami arī senlatviešu rotkaļu darinājumi. Par amatniecības atdalīšanos liecina arī podnieku ripas parādīšanās 10.gs. beigās, kas izraisīja apvērsumu keramikas veidošanā. Piejūras novadu iedzīvotāji bija teicami laivu un kuģu būvētāji. Kuršu un lībiešu būvētie kuģi spēja doties tālos jūrasbraucienos.
…
