Ko no šiem stāstiem var gūt un izmantot pedagoģijā.
Man ļoti patika šie stāsti ,no vienas puses viņi visi savā ziņā ir vienādi pamācoši audzināšanā , bet atšķirīgi ar to, ka katra bērna būtība un pasaules uztvere ir savādāka .
Annele un Jancis saprot, ka lai ko dabūtu ir smagi jāstrādā un darbs jāpadara lai cik tas būtu netīkams vai grūts, jo viņi no mazām dienām ir radināti pie darba, viņiem ir savi pienākumi ,kas jāveic un tas viņiem liek justies svarīgiem un piederīgiem pie ģimenes.
Manuprāt, bērniem ir vajadzīga šī sajūta, kad esi piederīgs pie ģimenes. Tikai ir daudzi vecāki, kas uzskata ,ka bērns ir par mazu un neļauj bērnam izpausties un darboties tad kad mazajam rodas šī interese. Bet vēlāk bērns ir pieradis, ka visu pieaugušie izdara paši un viņam pat prātā nenāk, ka vajadzētu strādāt un palīdzēt.
Boņuks un Jancis ir patstāvīgi ,vecāki viņiem uzticas ,ļauj pašiem izpētīt un izjust pasauli .Janča tēvs ņem Janci līdz nakts makšķerēšanās un citās nodarbēs , neizturas pret dēlu kā pret bērnu, bet kā pret līdzvērtīgu cilvēku .Arī Boņukam nav nekādu aizliegumu un tāpat kā Jancim ir noteikumi ,kas jāievēro – manuprāt, tas disciplinē un liek būt patstāvīgam. Vecāki ir iejūtīgi un saprotoši ,vecāki kaut arī ļoti daudz strādā vienmēr uzklausa un atbalsta savu bērnu.
Annele un Marčs ir bailīgāki, viņu vecāki vienmēr ir aizņemti ,jo ir daudz jāstrādā. Anneles māte pret mazo meitiņu bija pārāk prasīga un bieži nepelnīti norāj ,tas radīja mazajā nedrošības sajūtu un bailes kļūdīties. Annelei bija labs ,mīļš un saprotošs tēvs ,bet, manuprāt ,pietrūka mātes mīlestība.
Marča māte arī bija ļoti nevaļīga daudz darba un maz laika atliek lai nodarbotos ar dēlu ,Marčs pasauli iepazīst ar Janča un viņa tēva palīdzību. Māte neuztic dēlam savas raizes un sāpes ,piemēram, kad māte saņēmusi bārienu no saimnieces , neizskaidrojot notikušo - norāj zēnu un aizdzen to gulēt ,guļot Marčs dzird kā līdz pusnaktij māte raud, bet nedrīkst izrādīt, ka ir nomodā ,jo tad dabūs brāzienu no mātes, Marčs klusiņām raud, tam žēl mātes . Manuprāt , māte pati to negribot zēnu atstumj ,un tas liek justies zēnam nedrošam, bezspēcīgam un mazvērtīgam .Māte neiesaista Marču savos darbos, bet visu smagumu uzņemas uz sevis, tas liedz zēnam pieaugt ,kļūt patstāvīgākam un justies nozīmīgam.
Visiem bērniem ļoti tuva ir daba ,bet Annele un Jancis saskata visu tās krāšņumu. Tie sarunājas ar kokiem, putniem un ziediem un bauda dabas skaistumu cik vien var. Marčs sākumā nesaprot kā Jancis var tā jūsmot par dabu ,bet vēlāk pats to ļoti iemīļo. Pēc manām domām bērni, kas auguši laukos ir lieli ieguvēji ,nekā bērni ,kas dzīvo pilsētās ,laukos ir lielākas iespējas rotaļām un piedzīvojumiem, tā kā Jancim un Marčam. Laukos dzīvojot bērni iemācās mīlēt dabu un ir daudz radošāki.
Es domāju, ka no šīm grāmatām esmu guvusi daudz vērtīga , jo iedziļinoties var izprast bērnu būtību un nepiepildītās vēlmes un vajadzības.
…
