Nozīmīgu vietu 19. gs. vēsturē ieņem Jaunā strāva. Tā bija demokrātiskās latviešu inteliģences idejiskā kustība, kura 19. gs. 80. un 90. gados, kura avīzē “Dienas Lapa” un biedrību vakaros pauda socialistiskās un demokrātiskās idejas. Jaunā Strāva iezīmēja lūzumu latviešu sabiedrības sociālajā un garīgajā dzīvē.
Par Jaunās Strāvas sākumu vairākums uzskata 1893. gadu. Pirmais posms ilgst līdz 1919. gadam, kad dominējošais bija markstistiskais virziens. Nākošais posms ilgsts līdz 1940. gadam. Pēc Otrā pasaules kara sākas trešais posms, kurā attīstās tie virzieni, kas tika aizsākti otyrajā attīstības posmā. Šīs kustības attīstības cēloņi bija saistīti ar kapitālisma attīstību, sociālo diferenciāciju, strādniecības kustības izaugsmi. Daži autori uzskata arī jaunlatviešu kustības apsīkumu. Jaunās strāvas dalībnieki uzsver Māteru Jura, E. Veidenbauma lomu šīs kustības attīstībā. Nozīmīga ir arī “Dienas Lapas” loma Jaunās Strāvas attīstībā. No 1886. – 1888. gadam tas viennozīmīgi bija demokrātiskais laikraksts, kura pirmais redzktors bija F. Bergmanis. Ir vērojama arī Krievijas un Vācijas idejisko ietekmi uz jaunstrāvniekiem. Krievu ietekme izpaužas literatūrā un Krievijas universitātēs, savukārt Rietumeiropas vispārdemokrātiskās un sociālsitiskās idejas arī spēcīgi ietekmēja Jaunās Strāvas idejisko bāzi. Taču Jaunās Strāvas uzdevums bija ne tikai veidot politisko vidi, izplatīt jaunās idejas, bet arī veidot diskusijas, izplatīt literatūru, izglītot tautu. Bet tā nerisināja nacionālo jautājumu, necīnījās par autonomijas iegūšanu, lai gan tā veicināja tautiskās pašapziņas celšanos. Tātad, Jaunā Strāva ir ļoti nozīmīgs posms mūsu valsts vēsturē, jo tās laikā tika izplatītas jaunās idejas, Latvijas iedzīvotāji ieguva priekšstatu par to, kas notika ārzemēs.
Pirmā pasaules kara sākums bija jūtams Latvijā jau 1914. gadā, kad vasarā arī Baltijas guberņās norisinājās vispārējās mobilizācija. Kara apstākļos saasinājās saimnieciskās grūtības, tautā pieauga pretvācu noskaņojums, ko veicināja arī prese. Ļoti daudzi latvieši no cara armijas gājā bojā, jo lielākā daļa no viņiem cīnījās 20. korpusā, kas Austrumprūsijā cieta lielus zaudējumus. Avīzēs publicēja garos bojā gājušo un bez vēsts pazudušo sarakstus.
1915. gadā karadarbība sasniedza arī Latvijas teritoriju. Uzbrūkošās vācu armijas daļas staruji tuvojās Jelgavai, kad uzbrukums bija negaidīti apturēts. Īpaši nopelni te bija nevis krievu armijai, bet zemessargiem – diviem, gandrīz tikai no latviešiem saformātajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Tikai jūlijā, pateicoties papildspēkiem, vācu armijai izdevās ieņemt Kurzemi un Zemgali un sasniegt daugavu un Rīgas pierobežu.…
