Latviešu literatūras vēsture

Skumji meklētāji, vientulīgi cietēji, pazemīgi humānisti.
J.Jaunsudrabiņš (1877-1962)- psiholoģiskās prozas lielmeistars. Plašu populariāti ieguva ar garastāstu Vēja ziedi. Mīlestība ir dominējoša tēma gandrīz visos Jaunsudrabiņa romānos. Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kurš apzinājās, ka dzīvo jau 20. gs sākumā, un kuru daudz vairāk par mīlestības artefaktu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas.

10. Jaunromantisms latviešu literatūrā (K.Skalbe; J.Jaunsudrabiņš; F. Bārda)
Jaunromantisms (arī neoromantisms)- reālismu un naturālismu noliedzošs, romantismu padziļinošs virziens, kas radās un pastāvēja Rietumeiropā 1890-1920. gados.
Latviešu literatūrā izveidojās ap 1905. gadu. Jaunromantisms atšķirībā no 19.gs. otrās puses tautiskā romantisma, akcentēja nevis savas - svešas tautas, bet indivīda pasauli. Latvijā jaunromantisms nav viendabīgs, tas cieši sasaucas ar simbolismu un impresionismu. Redzamākie latviešu 20.gs. sākuma jaunromantiķi ir J.Poruks, K.Skalbe (dzeja un lit. pasakas), J. Akuraters, Rainis ar krāj. Tālas noskaņas zilā vakarā (1903), Aspazija, J.Jaunsudrabiņš, F. Bārda. Jaunromantisms sazarojas un modificētā veidā turpinās arī 1920.- 30. gados. (J. Grots, V.Grēviņš, A.Skujiņa u.c.). Jaunromantismu teorētiski pamatojis F.Bārda (Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma, 1909) Jaunromantismam raksturīgās panteisma idejas visspēcīgāko izpausmi guvušas F. Bārdas dzejā.
…