Jau pirms vācu ienākšanas Latvijā iedzīvotāji nēsāja gan izturīgus ikdienas, gan greznus svētku apģērbi. Tas prata izgatavot gandrīz katrā zemnieka sētā, bet izcilākie šā amata pratēji dzīvoja senspilsētām pie pilīm. Kuršiem zemgaļiem, latgaļiem sēļiem un lībiešiem bija atšķirīgi tautas tērpi.Taču jau toreiz tiem bija daudz kopīgu iezīmju, kaut gan vienota nebija izveidojusies.
Latgaļu kapu laukos saglabājušās apģērba paliekas, un latviešu arheoloģe A.Zariņa pēc tam darinājusitetalizētas rekunstrukcijas. Sieviešu apģērbs sastāvēja no krekla, brunčiem un villaines. Kreklu šuva no balināta linu auduma ar garām piedurknēm, bet bez apkaklītes. Bruņči bija no tumšas vilnas drānas. Brunču spirālēm vai stikla pērlītēm. Jostas šuva vai dažkārt arī pina no auduma, retumis nēsāja ādas jostas. Villaines pagatavoja no tumšzilas vilnas, retāk – pusvilnas auduma. Bieži tās rotāja ar bārkstīm, bronzas spirālēm un trapecveida piekariņiem, sakārtojot tos vienkāršos vai ģeometriskos rakstos.
Svētkos sievietes valkāja linu kreklus, vilnas brunčus kājautus, pastalas vai kurpes. Uz pleciem sedza baltas ar bronzu izrotātas vai krāsainiem dzīpariem izrakstītas villaines.
Vīriešu svētku tērps bija lina auduma krekls un bikses, vilnas svārki, kurus apjoza ar auduma vai ādas jostu, kājauti un pastalas, kurpes vai zābaki.
Kopš 12. gadsimta parādās vienkāršas rūtaina vai rakstaina auduma villaines.…
