Laiks ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj nedz ietekmēt, nedz mainīt. Lai ko tu arī nedarītu, laiks plūdīs neatkarīgi no tevis. Līdz ar to cilvēki īstenībā nemaz nezina, kas ir laiks. Iespējams, mēs saskaramies ar laiku tikai vienā no tā izpausmēm un šo izpausmi arī pazīstam. Turpmākajā tekstā, lai vienkāršotu izklāstu, mēs šo, mums pazīstamo, izpausmi arī dēvēsim par laiku, kā tas arīdzan parasti tiek darīts.
Tātad, laiks ir pasaules pastāvēšanas raksturlielums, kas pauž sakarību, kādā parādības nomaina cita citu. Protams, ja šāds raksturlielums mums ir pieejams, tad mēs vēlamies to izmērīt jebšu uzzināt, cik liels tas kurā brīdī ir. Tā kā neviens nekad nav zinājis, kad un vai vispār laiks ir sācies, tad cilvēkiem pašiem ir bijis jāizdomā, kurš brīdis tiek uzskatīts par sākumpunktu (piemēram, mēs uzskatām, ka diennakts sākas pusnaktī), un cik gara būs viena vienība (piemēram, sekunde tika noteikta kā 1/86400 daļa diennakts). Dažādas tautas dažādos laikos ir atšķirīgi risinājušas šo jautājumu, tomēr tās vieno astronomisku parādību, pārsvarā Saules un Mēness tecējuma, izmantošana par atskaites punktiem.
Vienkāršākais veids, kā laiku noteikt, ir nevis to mērīt, iedalot kādās līdzvērtīgās iedaļās, bet gan piesaistīt kādiem notikumiem: "tad, kad vecais ķeizars vēl bija dzīvs", "tad, kad ābeles ziedēja", arī "tad, kad Dievs vēl pasauli nebija radījis" (bezgalīga pagātne) vai "tad, kad pūcei aste ziedēs" (bezgalīga nākotne).…