Diena. Sākumā ebreji, kā kaldejieši, diennakti rēķināja no saules lēkta līdz nākošajam saules lēktam, bet Mozus lika rēķināt to no saules rieta līdz nākošajam rietam (Lev 23,32). Pēc šīs kārtības mūsu sestdienas vakars (saules riets) ir svētdienas sākums. Šāda laika skaitīšana ietver sevī dziļu simbolisku: Diennakts sākas ar nakti un beidzas ar dienu, tas ir, mūsu šīs zemes dzīve ir nakts, bet pēc nāves Dieva valstībā tā kļūs par mūžīgu dienu.
Dienu (jom) (šaurā nozīmē - no lēkta līdz rietam) ebreji, tāpat kā arābi, dalīja sešās nevienādās daļās:
Rītausma (šachar) ilgst no rīta blāzmas līdz pilnīgai saules uzlēkšanai.
Rīts (boker) - no saules uzlēkšanas brīža līdz rasas nožūšanai.
Dienas karstums (chom hajjom) - no rasas nožūšanas līdz pusdienām (visīsākās ēnas brīdis).
Pusdienas (tsaharaim) apmēram no 1200 līdz 1500.
Pēcpusdienas vējiņš (ruach hajjom), kas Palestīnā katru dienu sāk pūst dažas stundas pirms saules rieta un mitējas vakarā.
Vakars (erebh) dalījās “krēslā” (tūlīt pēc saules norietēšanas) un “tumsā”.
Dienas dalīšanu stundās pirmo reizi piemin pravietis Daniēls (7,12), jo tieši Babilonijas verdzībā ebreji sāka lietot babiloniešu laika skaitīšanas metodi, kuru ar laiku pieņēma arī visas tautas. Tas ir, dienu sāka dalīt 12 stundās, bet tauta vēl ilgu laiku dienu dalīja četrās daļās, kuras sauca par pirmo, trešo, sesto un devīto stundu. Savā starpā mazās un lielās stundas bija vienādas, bet gada laikā to garumi bija dažādi. Vasaras stundas bija garākas par ziemas stundām, jo visgarākā diena Svētajā Zemē ilgst 14 stundas un 12 minūtes, bet visīsākā - 9 stundas un 48 minūtes. Vasarā pēc mūsu laika pirmā stunda atbilst pulkstens 600, trešā - 900, sestā - 1200 un devītā - 1500. Pestītājs uz krusta nomira “ap devīto stundu” (Mt 27,46).…
